25.marts ir sēru diena, kad pieminam 1949. gada deportācijas upurus. No dzimtenes svešumā tika aizvesti vairāk nekā 43 tūkstoši latviešu. Daudzi no viņiem, tostarp sievietes, bērni un sirmgalvji, Latvijā vairs neatgriezās – daļa izsūtīto novārga un nomira koncentrācijas nometnēs, daļa cilvēku palika tur, Sibīrijas plašumos… Tūkstošiem cilvēku tika pakļauti varmācībai un nežēlībai. Aukstums, bailes, izmisums, neziņa, bads, neaizsargātība, cerība un cīņa par dzīvību… Liekas, ka šo pārdzīvojumu dēļ 25. marts ir kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem.

25.martā mēs, Bērzaunes skolas saime, pulcējāmies pie pieminekļa pretī baznīcai, lai pieminētu un godinātu komunistiskā genocīda upurus. Noliekot ziedus un aizdedzot svecītes, dziedot dziesmas un runājot dzeju, apliecinājām, ka atceramies drūmās vēstures lappuses, kas atstājušas neizdzēšamas rētas mūsu tautas liktenī. Klātesošos uzrunāja skolotājas Rigonda Pinka un Veronika Caune, kā arī Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītājs Edgars Lācis, uzsverot, ka par šo dienu ir jārunā. Klases stundā skatījāmies režisores Dzintras Gekas filmu “Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?”. Skatoties filmu, kaklā sakāpa smeldzīgs asaru kamols… Mēs tiešām novērtējam, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī.

Marta Kārkliņa, 6.klases skolniece,
skolotāja Gita Bondare