2025./2026.mācību gada aktivitātes
“Braku” sētas apciemojums
22.maijā 6. un 9. klases skolēni, pateicoties programmas “Latvijas skolas soma” finansējumam, apmeklēja latviešu literatūras klasiķa R. Blaumaņa mājas “Brakus”, kurā iekārtots rakstniekam veltīts muzejs. Sākumā skolēni iepazinās ar muzeja vēsturi un tā tapšanas gaitu, bet pēc tam gide pastāstīja par rakstnieka dzīvi un darba gaitām un aicināja ikkatru iepazīt viņa ievērojamākos darbus: literāro pasaku “Velniņi”, noveli “Nāves ēnā”, balādi “Tālavas taurētājs” un komēdiju “Skroderdienas Silmačos”.
Viesu istabā skolēnus sagaidīja Blaumaņa klavieres, kuras, kā izrādās, pratis spēlēt arī pats rakstnieks. Dažiem tieši iespēja paspēlēt Blaumaņa klavieres likās pats spilgtākais brīdis visā apciemojumā.
Guvuši vispārēju priekšstatu par muzeju, jaunieši sadalījās grupiņās un veica uzdevumus, izpētot katrs savu “Braku” sētas ēku. Skolēni noteica, durvju, logu, baļķu rindu skaitu, atrada interesantākos priekšmetus izvēlētajā ēkā, atpazina tās tuvumā augošos kokus, sacerēja mīklu un par dzejoli par šo ēku.
Piemēram pirts dzejolis skanēja šādi:
Tur pie krāsns dzirkstis dej,
Mīlīgs tvaiciņš vaigos smej.
Pēc pirtiņas viegls prāts,
Braku pirtī atkal nāc!
Skolotāja Daina Briede
Ciemos pie pasaku ķēniņa Kārļa Skalbes “Saulrietos”
19.maijā 1.-4.klases skolēni devās ekskursijā uz Kārļa Skalbes muzeju “Saulrieti”. Skolēniem tas bija aizraujošs ceļojums. Ar spēles palīdzību tika noskaidrots, cik pasakas ir sarakstījis K. Skalbe. Viena no atpazīstamākajām pasakām ir “Kaķīša dzirnavas”, kura ir izdota dažādās valodās. Muzeja vadītāja iepazīstināja ar K. Skalbes māju -1.stāvā atradās saimes istaba, virtuve un dažādas palīgtelpas. 2.stāvā – sievas un bērnu istabas, 3.stāvā rakstnieka istaba ar balkonu, no kura paveras skats uz Alauksta ezeru.
1.klases skolēniem likās interesanti:
Amanda – Likās aizraujoši meklēt Melnā runča naudas lādi.
Tomass – Kaķīša dzirnavās pārģērbās par rūķi (cepure, koka tupeles).
Adrians saņēma Laimes vērdiņu no muzeja vadītājas.
Miks – Grāmatas ko sarakstījis rakstnieks.
Sāra – Kaķu istabā lielais zīmulis un iespēja ar to parakstīt.
Kārlis, Niks – Iespēja pašūpoties koka zirdziņā un galvā uzlikt karaļa kroni.
Sendija – Pārtapt par princesi.
Marsels – Man viss ļoti patika, bet visvairāk spēlēt grīdas spēli, jo bija jābūt ļoti uzmanīgam, jāieklausās spēles noteikumos.
2.klases skolēnu iespaidi:
Skolēniem ļoti patika ekskursija K. Skalbes muzejā. Sadaloties mazākās grupās, viņi izstaigāja visas dzīvojamās istabas. Kādā no istabām bija jāmeklē, no kurienes skan mūzika, un atklāja, ka atverot drēbju skapi, var ieiet citā telpā. Šis viņiem šķita liels pārsteigums un atklājums, ko vajadzēja turēt noslēpumā un pārējām grupām nestāstīt. Šajā istabā bija ekspozīcija par pasaku “Kaķīša dzirnavas”. Bērniem patika, ka varēja visas lietas aptaustīt un apskatīt, uzvilkt kājās koka tupeles, uzlikt galvā karaļa kroni un meklēt Melnā runča naudas lādi. Vēl viņi varēja praktiski pārbaudīt pasakas galveno domu-ka darot tikai labu, pasaule kļūst gaišāka.
3.klases skolēnu atsauksmes:
Samanta – Man visvairāk patika kaķīša dzirnavās, kur mēs izskatījāmies istabas. Skapī bija dēla istaba.
Paula – Par kaķīša dzirnavām man visvairāk patika iekāpt skapja istabā, jo tur bija daudz mantu un es atradu naudas lādi un vēl ieraudzīju mazus pūkainus kaķus. Uz griestiem bija mazi sikspārņi. Vēl man patika tā lielā spēle, bet mēs nepabeidzām, jo daži uzvedās slikti. Man vēl patika lasīt citās valodās “Kaķīša dzirnavas”.
Stefānija – Man patika, kur bija tas skapis un tur mēs visi iegājām iekšā. Patika arī spēle, kurā metām lielo kauliņu. Interesanti bija arī klausīties pasaku.
Gustavs – Man patika caur skapi iet uz Jāņa istabu. Es tur uzvilku ķēniņa kroni. Man patika K. Skalbes istaba, jo tur bija balkons. Patika arī K. Skalbes sievas pārtulkotās grāmatas.
Marta – Man patika spēlēt spēli “Kaķīša dzirnavas” un iekāpt caur skapi Jāņa istabā un klausīties, kā muzeja vadītāja lasa pasaku.
Roberts – Man patika spēlēt spēli. Man patika Jāņa istaba un rakstnieka istaba.
Rūdolfs – Man patika spēlēt spēli, kur mēs dalījāmies pāros man patika kāpt skapī, kur varēja visu aiztikt. Man vēl patika malt kafiju.
4.klases skolēnu iespaidi:
Arvis – Muzejs bija labs. Mēs spēlējām “cirku”, skatījāmies istabas, klausījāmies pasakas un meklējām lādi. Man tur patika.
Niks – Muzejā mums stāstīja pasaku, spēlējām spēli. Mēs gājām uz otro stāvu. Tur skapī bija istaba. Istabā es redzēju naudas lādi.
Ketija – Mēs tur spēlējām interesantu spēli – līdzīgu cirkam. Tad mēs gājām uz slepeno istabu. Muzeja pļavā mēs pusdienojām un risinājām muzeja krustvārdu mīklu.
Edmunds – K. Skalbes muzejs atradās “Saulrietos”. Mēs visi kopā klausījāmies Kārļa Skalbes stāstus, spēlējām spēles un atradām slepeno istabu.
Jānis – Kārļa Skalbes muzejā bija interesanti. Mēs spēlējām spēli un meklējām slepeno istabu.
Edvards – Man patika Vecpiebalgas muzejā. Patika otrajā stāvā.
Estere – Muzejā mēs sadalījāmies grupās. Tad spēlējām lielu spēli, kura atradās uz grīdas. Mēs staigājām pa muzeju un atradām slepeno istabu, sekojot mūzikai. Man patika Kārļa Skalbes muzejs “Saulrieti”. Es ieteiktu citiem arī braukt šo muzeju.
Kristofers – Muzejā mēs spēlējām Kārļa Skalbes pasaku spēli. Mana komanda uzvarēja.
Toms – Man muzejā patika spēlēt lielo spēli. Otrajā stāvā mēs gājām iekšā skapī. Izrādījās, ka tur tālāk ir istaba.
Maksims – K. Skalbes muzejā mēs spēlējām spēli. Mums arī priekšā lasīja grāmatu. Mēs uzzinājām, ka K. Skalbe ir sarakstījis 80 pasakas. Pirmo dzejoli viņš uzrakstīja divpadsmit gados. Dzejoli rakstnieks sadedzināja, jo domāja, ka citiem tas nepatiks un viņu apsmies.
Evelīna – Pirmais apskates objekts bija K. Skalbes muzejs “Saulrieti”. Sākumā mēs uzvilkām muzeja čības, lai nebojātu grīdu. Tas bija smieklīgi. Es garlaikojos, kad lasīja pasaku, bet man patika spēlēt spēli. Bija jautri pavadīt laiku kopā ar klasi. Otrajā stāvā mēs apskatījām rakstnieka istabu. Tur bija ļoti omulīgi. Izgājām arī uz balkona. Man bija bail, bet skats bija ļoti skaists. Meklējām arī slepeno istabu, kuru atradām atverot skapja durvis. Man tur patika pie griestiem piekarinātie sikspārņi. Istabā bija arī skaistas koka kurpes. Man patika pastaigāties un atpūsties no skolas.
Māris – K. Skalbes muzejā man viss patika. Visinteresantākā bija spēle uz grīdas.
Enija – Patika viss.
Vanesa – K. Skalbes muzejā man īpaši nepatika – šķita garlaicīgi, jo spēlē bija jāgaida.
Oskars – Mēs muzejā spēlējām spēli, gājām uz balkona, K. Skalbes istabā un slepenajā istabiņā. Man patika spēle, jo viņa bija ļoti interesanta.
Paldies muzeja gidei par silto uzņemšanu un interesanto stāstījumu!
Apkopoja klašu audzinātāji
 |
 |
|
 |
 |
Pa grāfa Borha pēdām
29.aprīlī 5.–9. klašu skolēni devās izzinošā braucienā uz Varakļāniem, lai iepazītu 18. gadsimta dabaszinātnieka grāfa Mihaela fon der Borha personību un novada bagāto vēsturi.
Varakļānu muižas pils ir viena no pirmajām klasicisma celtnēm Latvijā. To grāfam Borham laika posmā no 1783. līdz 1789. gadam cēlis itāļu arhitekts Vinčenco Macoti. Ekskursijas laikā skolēni pētīja atjaunotos sienu un griestu gleznojumus, apbrīnoja smalkās koka kāpņu margas un ielūkojās pils noslēpumainajos pagrabos. Līdzās vēstures elpai bija iespēja iepazīt arī mūsdienu mākslinieku un amatnieku ekspozīcijas. Lai padziļinātu interesi, skolēni veica dažādus individuālus un grupu uzdevumus.
Īpašu azartu un reizē pārbaudījumu sagādāja izbrauciens ar skrejriteņiem līdz Borhu dzimtas kapenēm. Pēc aktīvās daļas visus gaidīja pelnīta atpūta romantiskajā ainavu parkā, kur pie ugunskura tika baudīta tēja un katrs varēja iemēģināt roku loku šaušanā.
Skolēnu atsauksmes:
- Es uzzināju, ka grāfs Borhs ir pirmais cilvēks, kas izpētījis vulkānu. Viņš gandrīz esot iekritis tajā vulkānā, bet viņu izglāba viņa suns, un grāfs pateicībā lika izveidot pieminekli sunim. (Renāte)
- Visinteresantākie stāsti bija tieši pils pagrabā un kapenēs. Es vairāk uzzināju arī par Varakļānos dzīvojošo ebreju likteni. Lai ekskursija būtu vēl aizraujošāka, varbūt varētu izmantot foto orientēšanās elementus. (Kristers)
- Izstaigāt parku, klausīties leģendas par lielo akmeni, šķērsot tiltiņus, iedomājoties vēlēšanos, šaut ar loku – tas man patika visvairāk. (Melānija L.)
- Man ļoti patika klausīties par muižas cilvēkiem, patika leģenda par velnu, kurš palīdzēja grāfam Borham. (Sabīne V.)
- Es priecātos, ja ekskursijas laikā pilī būtu vēl vairāk uzdevumu. Visgrūtāk bija braukt ar skrejriteņiem. Kāja sāp vēl otrā dienā. (Markuss)
- Interesanta un aizraujoša iepazīšanās ar pili, tās īpašnieku, kā arī Varakļānu vēsturi. (Kristaps)
- Atpūta pils parkā un iestiprināšanās pēc garā un grūtā izbrauciena ar skrejriteņiem bija tieši tas, kas vajadzīgs ekskursijas noslēgumā. (Gustavs)
- Gide stāstīja interesantus faktus, piemēram, to, ka viena pils istaba būvēta uz purva. Brauciens ar skrejriteņiem to tehniskā stāvokļa dēļ bija izaicinošs, bet kopumā bija labi. (Everts)
- Varakļānos man ne visai patika daļa, kur gide stāstīja par pils vēsturi. Es ieteiktu izdomāt vairāk aktivitāšu, kuros iesaistīt bērnu, kas nespēj tik ilgi klausīties. Man likās jautri braukt ar skrejriteņiem.(Iļja)
- Man bija interesanti apskatīt seno pili un redzēt tās senās lietas, minēt mīklas, ieklausīties latgaliešu valodā. (Kristiāns)
- Ļoti patika braukt ar skrejriteņiem. Būtu interesanti brauciena laikā apstāties un iepazīt arī citas Varakļāniem nozīmīgas vietas. (Keita)
- Es uzzināju daudz ko par grāfu Borhu, viņa pili, viņa interesēm un piedzīvojumiem. Nez, kā būtu, ja kādā no pils istabām mums pretī nāktu pats grāfs un sasveicinātos ar mums tajās daudzajās valodās, kuras viņš zina? (Roberts L.)
Apkopoja Daina Briede
Stāstniece skolā
5.martā skolā viesojās stāstniece Līga Reitere ar divām programmām: “Senās skolās stāsts” un “Valodas bagātība”.
Jaunāko klašu skolēni iepazinās gan ar senās skolas lietām – liecībām, rakstāmpiederumiem, pusdienu kārbiņu – , gan ar attieksmi pret skolu un skolēniem senatnē. “Skolmeistare” Līga citēja senus teicienus, ar kuru palīdzību tika panākts, ka bērni aug stalti, braši, pieklājīgi, patstāvīgi. Šodienas bērniem, kas auguši saudzējošā vidē, tie varētu šķist par skarbu, tāpēc stāstniece aicināja neko neuztvert personīgi, bet vienkārši izprast, kā skola gadu simtos ir mainījusies. Tomēr arī mūsdienās der ieklausīties senajās mācībās, kas aicina turēt muguru taisnu, domāt ar galvu un rūpēties par savu ārieni, jo tas viss veido cilvēka raksturu un vērtību skalu.
Daudz kas no stāstītā pārsteidza skolēnus: ne visi drīkstēja iet skolā; jau no trīs gadu vecuma (kad sāk atšķirt darbus no nedarbiem), pašiem bija jāsāk pelnīt nauda, par kuru pēc tam iegādāties skolas lietas; skolās strādāja tikai vīrieši; skolotājs par nepaklausību sita bērniem pa pirkstiem ar rādāmkoku vai lika tupēt kaktā uz zirņiem; bija laiks, kad skolās pat starpbrīžos latviešu bērni nedrīkstēja sarunāties latviešu valodā, par to viņi tika sodīti.
Visiem skolēniem ļoti patika praktiskā darbošanās ar seno laiku naudu un ar seno laiku rakstāmrīku – zoss spalvu. Katram bija iespēja ar zoss spalvu, kas iemērkta tintē, uzrakstīt kādu burtu, un sajust, cik rūpīgi jāvelk katra līnija, lai rakstītais neizskatītos pēc tintes traipa.
Vecāko klašu skolēni ar aizrautību sekoja stāstnieces Līgas valodas plūdumam, kad viņa aicināja ieklausīties savā un pašu valodā un apzināties, ka valodas vārdu krājums nozīmīgākais mūsu kapitāls un ka no mums pašiem atkarīgs, cik skanīga, tīra, skaidra un skaista ir mūsu valoda gan ikdienas sarunās, gan savstarpējās īsziņās, gan oficiālas saziņas situācijās. Latviešu valodas nākotne ir mūsu rokās.
Ieskats skolēnu atsauksmēs pēc nodarbībām:
- Ļoti interesanta nodarbība likās pirmās klases skolēniem, kas tikai nesen nosvinējuši 100 dienas skolā. Salīdzinot savas skolas gaitas un seno laiku skološanos, skaidrs, ka neviens negribētu mācīties senajā skolā, kur skolotājs ir tik bargs un var arī sist pa pirkstiem. Arī rakstīt ar tinti bija bailīgi, jo tinte varēja nopilēt un visu izsmērēt. Neraugoties uz bailītēm, skolēniem bija prieks par piedzīvoto un pieredzēto.
- Es turpmāk vienmēr atcerēšos turēt taisnu muguru un būšu pieklājīgāks. Kaspars
- Sapratu, ka slikts rokraksts neko labu par cilvēku neliecina. Arī tas, kā tiek turēts rakstāmrīks, norāda un cilvēka rakstura īpašībām. Centīšos nerakstīt sliktā rokrakstā. Olivers
- Es domāju, ka valodas bagātība ir svarīga un pierāda, ka cilvēks, kam ir bagāta valoda, ir radošāks. Elizabete
- No nodarbības sapratu, cik svarīgi, lai pašam ir galva uz pleciem. Arvis, Niks
- Apskatījām daudz interesantu lietu, dzirdējām daudz interesanti teicienu, kas lika aizdomāties par pašu kultūru ēdot, ģērbjoties, taisot matus, sasveicinoties vai (ne)pasakot Ketija
- Man turpmāk vienmēr būs taisna mugura un sataisīt mati! Estere
- Ir ļoti svarīgi turpināt bagātināt savu valodu, izzināt vārdu nozīmi, nepazaudēt vārdu vērtību. Latviešu valoda ir pilna trāpīgiem teicieniem, kurus vēlos ieviest savā vārdu krājumā. Keita
- Nodarbībās vērtīgs bija katrs teikums, it īpaši, par valodas lietojumu, kas man pavēra jaunu priekšstatu par to, cik daudz svešvalodu vārdu ir jauniešu valodā, protams, arī manā, bet es cenšos latviskot sevi un savu valodu. Kristaps
- Stāstniece Līga bija iejutusies stingrās skolotājas ādā, un tas ļāva saprast, cik labas un iejūtīgas skolotājas ir mums. Nodarbības man tiešām ļoti patika, jo bija ne tikai jāklausās, bet bija iespēja arī pašam darīt kādus uzdevumus. Apbrīnoju lektores raito valodu un enerģiju. Sabīne
- Vērtīgi bija tas, ka tika atgādināts par valodas bagātību un tās piesārņojumu, kā arī tas, ar kādu entuziasmu tika vadītas nodarbības. Ar tādu aizrautību jāķeras klāt katrai lietai, ko darām. Everts
- Mana atziņa – lai valoda neizmirtu, jālieto tīra, kopta valoda bez kropļojumiem. Dzimtajā valodā cilvēks visbrīvāk, visdzīvāk un patiesāk var izpaust savas domas un veidot kontaktu ar līdzīgi domājošiem. Gustavs
Apkopoja Daina Briede
Tīklā
26.janvārī, pateicoties programmas “Latvijas skolas soma” finansējumam, 6. – 9. klases skolēniem bija iespēja noskatīties Dzintara Dreiberga filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ar mūsu novadnieci Agnesi Budovsku galvenajā lomā.
Filmā redzētais vairākas dienas jauniešus turēja kā tīklā: tik daudz ko gribējās precizēt, noskaidrot, uzzināt. Brīvā valstī augošiem ir grūti izprast, ka reiz Latvijā bija pavisam citādāk, pavisam neiedomājami, nepieņemami citādāk. Skolēnus pārsteidza tas, ka PSRS laikos bija tika grūti izbraukt no valsts un satikt savus tuviniekus; sadusmoja tas, ka latviešiem tika atņemti viņu mājokļi un tajos izmitināti iebraucēji no Krievijas, šokēja tas, kas notika ar Paulu, bet apbrīnu raisīja latviešu meiteņu drosme un neatlaidība. Visspilgtākais un vienlaikus visskumjākais brīdis – Dzidras un viņas brāļa satikšanās – daudzus aizkustināja līdz asarām. Filma lika saprast, cik vienota tomēr ir latviešu tauta, ja spējusi pretoties padomju režīmam un saglabāt ideju par brīvu valsti, neraugoties uz visām represijām un šausmām.
Daudzi, iedvesmojoties no Dzidras Uztupes-Karamiševas, guva atziņu, ka tad, ja ir mērķis, nekas nav neiespējams. Jācer, ka tas atausīs prātā tad, kad gribēsies padoties…
Skolotāja Daina Briede
Iepazīstot operetes pasauli
13.oktobrī 1.-4.klases skolēniem bija iespēja doties aizraujoši izzinošā 3D video ceļojumā “Operetes radošā laboratorija. 1.epizode. Mežonīgie rietumi”. Izmantojot 3D brilles, skolēni virtuāli nokļuva pašā operetes iestudējuma centrā uz skatuves, zālē vai aizkulisēs. Kopā ar populārākajiem bērnu operešu varoņiem Karlsonu un zaķēniem Pauku un Šmauku viņi devās ceļojumā, apmaldījās un nonāca mežonīgajos rietumos, satiekot divu senu indiāņu cilšu pārstāvjus. Skolēni aktīvi un aizrautīgi izdzīvoja piedāvāto ceļojumu un pēc tam dalījās iespaidos.
1.klases skolotāja Vineta Reinbaha stāsta par 1. klases skolēnu sajūtām: “Mums šis bija vesels piedzīvojums, pārrunājot ar skolēniem par redzēto, katram bija savas izjūtas, katrs vēlējās ar tām padalīties. Bērniem patika, kā dejoja zaķi (Amanda), skatuve, uz kuras atradās instrumenti (Daniels), man likās, ka esmu ļoti augstu (Kārlis), patika kostīmi (Adrians), sākumā man bija mazliet bail, negribēju brilles, bet skolotāja iedrošināja, esmu priecīgs, man patika (Tomass). Indiāņi, Karlsons un zaķi bija ļoti lieli (Sāra). Skolēniem bija tāda sajūta, ka viņi visi ir klātienē – operetes teātrī, nevis skatās caur brillēm.
Skolēni uzzināja, kas ir operetes un muzikālā teātra žanrs atšķiras no dramatiskā teātra, kas jāprot operetes teātra aktieriem – dziedāt, tēlot, runāt. Izrāde parādīja, ka ir labi dzīvot draudzīgi, cienīt un mīlēt vienam otru, sadzirdot teikto, un tad – kopā mēs varam visu!”
2.klases skolēnu izjūtas apkopoja skolotāja Inga Ivanāne: “Sākumā uzliekot brilles, bija satraucošas sajūtas. Šķita, ka esam kaut kur gaisā, kad paskatījos uz leju, viss likās tik mazs. Kad pieradu pie šīs sajūtas, tad man patika. Izrādē bija daudz svešu, nesaprotamu vārdu. Visādi notikumi un grūti pastāstīt dažos teikumos to, ko redzējām. Pēc izrādes mums bija iespēja atbildēt darba lapā uz jautājumiem, bet tie bija tik daudz, nevarējām atbildēt uz tiem, jo bija par daudz to jautājumu.”
3.klases skolēnu atziņas par piedzīvoto uzklausīja skolotāja Rigonda.
Sofija: “Interesanti bija tas, ka mēs skatījāmies ar neparastām brillēm. Tās bija jāuzliek, lai redzētu teātri par 2 zaķiem un Karlsonu. Bija interesanti, ka Karlsons sāka ar mani runāt. Man patika skatīties zaķu darbošanos, jo viņi dziedāja dīvainus vārdus. Es nokļuvu it kā tukšā telpā, kur bija Karlsons. Bija dīvaina sajūta, kad skatījos uz leju, tad zeme bija ļoti tālu.”
Marta: “Mums uzlika elektriskas brilles. un mēs redzējām visādus varoņus. Nodarbības beigās varoņi piecēlās un sāka dejot, dziedāt. Man patika tad, kad viņi grimētavā krāsojās, jo tas bija smieklīgi. Izrādes beigās viņi kļuva arvien lielāki, un man uz viņiem bija jāskatās uz augšu, jo es kļuvu maziņa.”
Raitis: “ Mēs uzlikām brilles un skatījāmies teātri. Tur darbojās 2 zaķi, Karlsons un indiāņi. Mēs nokļuvām grimētavā. Indiānis rādīja neparastus tērpus. Visneparastākais bija redzēt, kā viņi kļuva lielāki un es mazāks.”
Gabriela Zita : “Uzliekot brilles, mēs nokļuvām pie Karlsona. Es sēdēju aplī. Bija aizraujoši līdzi darboties. Mēs teleportējāmies un nokļuvām uz skatuves. Visbailīgākais bija, kad es lidoju . Es uzzināju, ka Karlsons neēd tikai kūkas, bet arī dzied un runā tekstu.”
Paula:” Es uzzināju daudz jaunu vārdu un lietu, kas saistīti ar opereti”.
Annija: “Man patika. Nodarbības vidū es paskatījos uz leju un man kļuva baisi. Es uzzināju, ka Karlsonam ir liela apetīte.”
Paldies projektam “Latvijas skolas soma”, kas deva iespēju iepazīties ar operetes neparasto pasauli, kas ļāva piedzīvot neparastas pārvērtības un nokļūt tur, kur ikdienā nevaram!
4.klases skolēni un audzinātāja atzinīgi novērtēja iespēju pēc virtuālā ceļojuma atskatīties uz to, kas redzēts, kas dzirdēts un saprasts, veicot uzdevumus darba lapā un uzzīmējot pieredzēto. Patīkami, ka katram pēc tam tika pasniegta krāšņa apliecība par piedalīšanos pasākumā.
Skolotāja Daina Briede
 |
 |
 |
Viss, kas nav saskatāms
2.decembrī 5. – 9. klašu skolēniem bija iespēja noskatīties teātra apvienības “Kvadrifrons” izrādi “Viss, kas nav saskatāms”, kas veidota pēc Katarīnas fon Bŗēdovas tāda paša nosaukuma romāna motīviem.
Darbs stāsta par pusaudžiem svarīgām tēmām: attiecībām ģimenē un skolā, par draudzību un izstumtību, par drosmi un pieaugšanu.
Vēl nesākoties izrādei, skolēnus patīkami pārsteidza aktieru parādīšanās skolā: jā, pa mūsu skolas gaiteņiem staigāja visiem zināmie seriālu varoņi Anta Aizupe un Āris Matesovičs, kā arī aktrise Elīna Hanzena. Mūsu nelielā zāle stundas laikā, kamēr norisinājās izrāde, pārvērtās gan par Jūela, galvenā stāsta varoņa, istabu, gan parku, kurā viņš atrod klasesbiedreni Esteri neglaimojošā situācijā, gan par skolas telpām, kurās Jūels tiek pazemots. Notikumu atveidē tika iesaistīti arī brīvprātīgie no zāles – mūsu pašu skolēni. Gan pats stāsts, gan tā pasniegšanas veids skatītājus aizrāva, aizkustināja un raisīja pārdomas.
Ieskatīsimies skolēnu atsauksmēs:
- Izrādes laikā bieži varēja pasmieties par notiekošo, tajā pašā laikā demonstrētie notikumi bija skumji un nepareizi. Apbrīnojami, ka tikai trīs aktieri spēja paveikt tik daudz un tik šaurā vietā. Izrāde man lika saprast, ka mobings ir nopietnāka lieta, nekā es līdz šim uzskatīju. Turpmāk mēģināšu palīdzēt, ja redzēšu, ka kādu apceļ. Adrians
- Emocijas skatoties bija lēkājošas, bet lielākoties bija interesanti. Aktieri maksimāli reālistiski attēloja gan kritienus, gan sitienus. Sev paņemšu atziņu, ka teātra izrādi skatīties var būt diezgan interesanti, ja tajā iedziļinās un domā līdzi visam notiekošajam, tad laiks tomēr paskrien nemanāmi. Kristaps
- Skatoties izrādi, tiešām jutos kā Jūela skolā, un man viņa bija ļoti žēl. Biju nobijusies, kad viņu ietina plēvē, domāju, ka viņam patiešām bija grūti elpot. Izjutu viņa pārdzīvojumus un aizdomājos par to, kā jūtas tie, kurus atstumjam. Sabīne
- Noskatoties izrādi, sapratu, kā jūtas tie, kurus apceļ un aizskar, ka viņi par to domā visu laiku, un tas mudina viņus neiet uz skolu. Vienīgais trūkums izrādē bija tas, ka tie, kas sēdēja pēdējās rindās, nevarēja redzēt to, kas notiek tajās ainās, kurās aktieri darbojās uz grīdas. Iļja
- Izrādes laikā īsti nekad nebija tā, ka man pazust interese to skatīties, jo tā bieži ir ar filmām. Izjutu uz savas ādas, kā ir, kad kādu aiztiek un kam viņi reāli iet cauri gan skolā, gan mājās. Everts
- Skatoties izrādi, jutos tā, it kā mēs būtu iesaistīti visos notikumos. Visvērtīgākais, ko izrāde ļāva saprast, – nav jāgaida, kamēr otrs izlems, vai ar tevi kontaktēties. Vienkārši jāklausa savai sirdij un jāsper pirmais solis. Keita
- Izrādes laikā izjutu bēdas, izbrīnu un beigās arī prieku. Bēdas par Jūelu, kam tik daudz jāizcieš. Izbrīnu par aktierspēli, kad meitenes iejūtas puišu un pat suņa lomās, bet tas vispār netraucēja, jo lomas tika attēlotas pārliecinoši. Prieku par to, ka Estere mainās un Jūelam beidzot ir īsts draugs un iespēja arī pašam mainīties. Markuss
- Izrāde man lika aizdomāties par to, ka tiem, kas citiem dara pāri, iespējams, mājās ir kādas problēmas. Man bija ļoti žēl tā puiša, bet es nesaprotu, kāpēc viņš sevi neaizstāvēja. Melānija
- Gribētos jautāt, kāpēc notiek tādas lietas. Kāda jēga ietīt citu plēvē? Ko no tā var iegūt? Emocijas izrādes laikā mainījās: dažbrīd bija jauki, bet citkārt – bēdīgi. Man patika, ka tikai trīs aktieri spēja attēlot tik daudz lomu un ka iesaista arī citus. Gusts
- Es sapratu, ka tie, kuri cieš, un tie, kuri dara pāri, patiesībā ir ļoti līdzīgi. Ļoti labi varēju saprast gan Esteres, gan Jūela izjūtas. Izrāde raisīja daudz jautājumu: kāda bija Jūela tikšanās ar mammu? Vai Estere paziņoja, ka viņas tēvs ir vardarbīgs? Izrāde apliecina, ka ikviens var mainīties. Sabīne
- Bija prieks skatīties izrādi, jo tas bija ļoti reālistiski. Man no izrādes jāpaņem tas, ka nevajag apcelt cilvēkus, kuri atšķiras no tevis. Eduards
- Kad skatījos, man ļoti patika, kā tas bija attēlots. Es izjutu tās sāpes, ko Jūelam vajadzēja piedzīvot. Es paņemšu sev to, ka nav jāapceļ citi, ka tam var būt ļoti bēdīgas sekas. Mēs katrs esam savādāks! Robert G.
- Skatoties jutos ļoti emocionāla un drusku apbēdināta, jo esmu sajutusi šādas emocijas. Es visu laiku domāju par to, kas notiks tālāk, un par to, cik reālistiski viss tiek attēlots. Man bija mazliet grūti izsekot līdzi mainīgajām lomām, bet patika, ka arī skatītāji tikai iesaistīt. Elizabete
- Es aizdomājos par to, kāpēc Jūels nemeklēja palīdzību. Roberts
- Bēdīgi, ka dažiem ir tādi vecāki, kas sit bērnus. Es sapratu, kas notiek ar bērniem, kuri nav vainīgi, kad viņus aizskar. Raiens
- Es sapratu, ka jebkurā situācijā, kad ir grūtības, ir jāmeklē palīdzība. Ir svarīgi, ka pašam ir savs mugurkauls, nav jābaidās pastāvēt par sevi, bet nav arī jāaizskar cilvēki, kas kautrējas vai ir bailīgi. Loreta
- Izrāde lika saprast, ka no paša ir daudz kas atkarīgs. Pašam ir jābūt drosmīgam, bet nav jābūt agresīvam, tad būs labas attiecības ar pārējiem. Rainers
- Man patika tā izrāde, viss tiešām likās reālistiski. Es izjutu nelielas bēdas, jo daži skati bija pavisam bēdīgi. Tas lika saprast, ka nav jāklusē, ka kāds dara pāri. Arī pašam jāapņemas neaiztikt citus. Jānis
- Pirmo reizi izjutu tādas emocijas, skatoties izrādi. Jutos bēdīgs, jo apcēla citus. Tas rosināja pašam būt vēl draudzīgākam un saprotošākam. Andris
- Izrāde lika aizdomāties, ka vajag draudzēties ar visiem saviem klases biedriem un nevajag nevienu izsmiet ne par ko. Olivers
Apkopoja Daina Briede
- Manuprāt, izrāde bija interesanta, pamācoša un ļoti aktuāla. Man bija žēl Jūela, jo citi skolēni viņam darīja pāri. Iesaku izrādi noskatīties bērniem, kuri ir bijuši līdzīgās situācijās. Arturs
- Man bija skumji, jo Esteres tētis dzēra un sita savu meitu. Patika, ka Estere un Jūels beigās sadraudzējās. Alekss
- Izrāde bija skumja, pamācoša, aktuāla. Patika, kā aktieri spēlēja, tikai viņu kritieni bija nedaudz pārspīlēti. Alita
- Man patika izrāde, jo tā parādīja realitāti. Reinis
- Esmu sajūsmā par izrādes aktieriem. Man ļoti patika aktrise ar čirkainajiem matiem, kura bija ļoti iejutusies savā tēlā. Melānija
- Svarīgākā atziņa pēc izrādes noskatīšanās – nedrīkst darīt citiem pāri. Mārcis
- Man bija žēl Jūela. Priecājos, ka mani izvēlējās piedalīties sporta stundas ainā. Uldis
- Man bija žēl Jūela. Patika fotografēties ar aktieriem. Endijs
- Izrāde ir ļoti aktuāla, jo tajā parāda Latvijas skolu realitāti. Man bija žēl Jūela un Esteres, jo viņi abi bija upuri. Emīlija
- Skatoties izrādi, ne viena vien asara noritēja pār manu vaigu… Spēcīgs stāsts par mobingu skolā, noslēpumiem, draudzību, izstumtību un uzdrošināšanos būt pašam. Izrāde mudina aizdomāties par iecietību, cieņu, kā arī mobinga nodarītajām traumām un iemesliem. Manuprāt, teātra trupas “Kvadrifrons” aktierspēle bija izcila. Paldies par iespēju noskatīties izrādi! Skolotāja Gita
Skolotāja Daina Briede