Kopš mācību programmās ienācis tāds mācību priekšmets kā teātra māksla, skolēniem pagaisusi iespēja apmeklēt teātri, tāpēc ir prieks, ka jaunajai situācijai pielāgojas arī teātra ļaudis un piedāvā ne tikai izrāžu ierakstus, bet nu jau pat speciāli digitālajam formātam veidotas interaktīvas e-izrādes. Runa ir par izrādi „Klusētāji”, ko I semestra izskaņā bija iespēja noskatīties 7.-9. klašu skolēniem, pateicoties iniciatīvai „Skolas soma”.

Izrādē vienu un to pašu notikumu stāsta 3 jaunieši, tikai katram ir mazliet atšķirīga versija. Skolēniem ik pa laikam tiek piedāvāts izvēlēties, kuram varonim sekot un kura viedokli klausīties. Ir iespēja izrādi skaitīties vairākas reizes, izvēloties citu kombināciju, un katrā no reizēm tiek uzzināta kāda līdz šim noklusēta informācijas kripatiņa, kas palīdz labāk izprast kopējo ainu, tomēr „absolūto patiesību” tik un tā nedod. Šķiet, skolēnus mulsināja viskairāk tas, ka katrs stāsta savādāk, visi gaidīja, kurš tad vienreiz pateiks patiesību. Daudzi izteica viedokli, ka gribētos redzēt pašu skolotāju un dzirdēt stāstu no viņa redzes leņķa, jo tad beidzot varētu saprast, kurš melo, bet kurš atklāj visu tā, kā bija „patiesībā”. (Tas liek domāt, ka mūsu skolēni uzticas skolotājiem un ir gatavi pieņemt viņu patiesību.)

Pārrunājot izrādē risinātās problēmas, analizējām, kāpēc veidojas šādas situācijas, ka ir vairākas patiesības, un ka tas vērojams arī pašu ikdienas konfliktos.

Tāpat izrāde rosināja domāt par to, kas ir kvalitatīva mācību stunda, par to, kā katrs jūtas klasē, par to, kā rīkoties, ja iepatikusies kāda meitene vai zēns, bet ir bailes atzīties, jo var saņem noraidījumu vai pat izsmieklu…. Ekoloģiskās problēmas, kas sākotnēji tika izvirzītas kā centrālā tēma, mūsu skolēnus satrauc vismazāk. Jā, bija interesanti klausīties, jā, bija smieklīgi skatīties, jā, bija amizanti iztēloties, bet tas viss tomēr liekas tik tāls, tik uz pašiem neattiecināms…

Skolēniem ar nopietnāku dzīves rūdījumu arī citas izrādē izvirzītās problēmas likās bērnišķīgas. Labi, ka vismaz pa reizei atskanēja kāds piparotāks izteiciens, kas lika saasināt uzmanību un ļāva cerēt, ka patiešām kaut kas traks arī notiks. Skolotāju nomelnojoša video publiskošana jau nav nekas tāds, par ko būtu vērts tik daudz spriedelēt.

Pēc izrādes noskatīšanās katrā klasē veidojās spraigas diskusijas gan par izrādes varoņiem, viņu nodarījumu, skolotāja dīvainībām, pusaudžu un pieaugušo sociālajām maskām, gan arī par pašu izvēlēm, pašu savstarpējām attiecībām, pašu „skeletiem skapī”. Pat ja kādu īpaši neaizkustināja „bērnišķīgā” izrāde, tad pēcizrādes diskusijās gan tika aktīvi debatēts, provocēts un šis tas arī pārdomāts.

Interesanti, ka, pārrunājot redzēto, katrā no klasēm iezīmējās citi akcenti.

7.kases skolēni par būtiskāko izvirzīja ideju, kas iekļauta izrādes nosaukumā „Klusētāji”, saprotot, cik svarīgi tomēr ir neklusēt un izvēlēties būt drosmīgam.

Anete: „Izrāde lika saprast, ka, ja tu esi bijis iesaistījies un redzējis, kas tieši notika, svarīgi ir runāt un nemelot, jo meliem ir īsas kājas.”

Sindija: „Man nepatika Santa, jo viņa bija drāmas karaliene. Es sapratu, ka nevajag klusēt, vajag rīkoties.”

Ance: „Izrāde lika saprast, ka vienmēr nav tikai vienam taisnība un katram var būt citādāka attieksme pret kādu lietu. Tā man lika saprast, ka nevajag klusēt, ja zini, kā bija patiesībā.”

Paula: „Man izrāde lika aizdomāties, kāpēc ir tik grūti pateikt patiesību. Ja es būtu viņu vietā, es nebūtu vienaldzīga.”

Savukārt 8. klases skolēni bija tie, kas visvairāk alkst salikt visu pa plauktiņiem un saprast, kurš kurā brīdī ir patiess, kurš nekaunīgi melo, kurš kaut ko piepušķo, lai labāk izklausās.

Ritvars: „Man patika klausīties Ikara stāstā un patika tas, kā viņi runāja par ekonomēšanu. Es noskatīšos šo izrādi vēlreiz, lai redzētu citus viedokļus. Manuprāt, patiesību varētu uzzināt, ja savu versiju izstāstītu skolotājs.”

Kaspars: „Ikars bija smieklīgs. Man patika, kā viņš viskautko piedomā klāt. Es nesaprotu, kāpēc Santa ar Krišjāni vainoja Ikaru. Izrāde patika daļēji.”

Mareks: „Patika, ka vienu un to pašu situāciju parādīja no dažādiem skatupunktiem. Visdīvainākais bija, ka katrs stāstīja kaut ko citu. Izrādē mēģināja noskaidrot, kurš vainojams pie tā, ka Tālis aizgāja. Ja būtu tikai viens stāstītājs, būtu tikai viena patiesība, un tā būtu vieglāk saprast.”

Dins: „Man šāds formāts patika, jo tas ir kaut kas jauns. Pati izrāde bija pietiekami interesanta, jo visu laiku kaut kas notika. Neviens no tēliem neteica pilnībā visu patiesību, un man tas ne visai patika.”

Menarda: „Izrāde „Klusētāji” man patika, jo bija forši aktieri. Patika tas, ka tā bija moderna, un patika izpildījums. Nepatika tas, ka nevarēja saprast, kā patiesībā bija vai notika. Izrādi skatīšos vēlreiz, izvēloties citus kadrus, jo tad varbūt izdosies saprast patiesību.”

9.klases skolēni akcentēja pasniegšanas veidu – interaktīvo digitālo izrādes formātu.

Dāniels: „Šajā izrādē patika tas, ka bija iespēja pašam izvēlēties turpmākos notikumus. Ar prieku noskatītos līdzīgas izrādes; man liekas, ka tas ir interesanti – izvēlēties.”

Dana: „Manuprāt, izrāde bija diezgan neparasta, jo tajā varēja izvēlēties, kam sekot.”

Agnese: „Man izrāde patika, jo aktieri mācēja ieinteresēt. Mani pārsteidza tas, ka varēja izvēlēties nākošos soļus. Es vēlētos dzirdēt no skolotāja, kas notika patiesībā. Es labprāt skatītos vēl šāda veida izrādes, tikai par citā tēmām.”

Adrija: „Izrāde bija interesanta, bet dažos mirkļos garlaicīga. Stāsts bija labi izdomāts, lai ieinteresētu skolēnus. Man visvairāk patika Ikars, jo viņš ļoti pārliecinoši izstāstīja savu versiju.”

Mārcis: „Izrāde veidota ar niecīgiem līdzekļiem, neizmantojot īpašas dekorācijas, aparatūru, bet tā ir pārdomāta. Šķiet, ka tīšām filmēts tā, lai izskatītos, ka filmējuši paši pusaudži. Izrāde lika aizdomāties par attiecībām ar skolotāju.”

Latviešu valodas, literatūras un teātra mākslas skolotāja Daina Briede