Deviņus gadus, kļūdoties, padomus prasot vai no neprasītiem padomiem bēgot, esam gājuši ceļu līdz pirmajam lielajam mērķim – līdz pamatskolas atestātam, kas gan vēl jānopelna, nokārtojot eksāmenus.
Gandrīz visi esam kopā jau kopš pirmajām klasēm. Kopā esam iepazinuši cits citu un paši sevi, sagādājot ne mazums galvassāpju skolotājiem un vecākiem. Katrs esam šajā skolā piedzīvojuši ko īpašu.
Dāvis: šīs skolas sienās esmu ieguvis draugus, ar kuriem reizēm ir bijis grūti, bet visbiežāk tomēr jautri un interesanti. Runā, ka skolas laikā iegūtie draugi ir uz mūžu un vēlāk vairs neizdodas iemantot citus, tikpat īpašus draugus, jo ar pirmajiem draugiem tik daudz kas pieredzēts pirmoreiz!
Igors: tieši skolas laikā pirmo reizi devos ekskursijā. Vairs neatceros, uz kurieni, bet zinu, ka kopš tās reizes neesmu izlaidis nevienu skolas ekskursiju, un tās visas man ir likušās interesantas, noderīgas un aizraujošas
Viktorija: mans visaizraujošākais notikums kopā ar draugiem un domubiedriem bija piedalīšanās Skolēnu Dziesmusvētkos. Tur nokļuvām, pateicoties skolotājas neatlaidībai un mūsu pašu varēšanai. Bieži tikām čīkstējuši, ka mums nepatīk dziedāt, ka nemākam to darīt, tomēr skolotāja mums neticēja, un labi, ka tā! Jo, aizejot no šīs skolas, katrs saprot, ka prot dziedāt!
Laura: tautasdziesmas… Nesen nokārtojām tautasdziesmu ieskaiti mūzikā, atbildot 20 tautasdziesmas. Bet vairākus gadus mēs katru dienu atbildējām savai skolotājai vienu tautasdziesmu. Viņa teica, ka tas palīdz trenēt atmiņu. Un diezgan ilgi mēs viņai ticējām.
Silva: es tad vēl šajā skolā nemācījos, tāpēc ar labu atmiņu laikam nevaru lepoties. Toties ir citas lietas, ar ko man ir īpaša Bērzaunes skola: tieši šeit man bija iespēja iepazīt sevi no jauna un atklāt savus talantus. Pats galvenais, ko es sapratu – ja es gribu, es varu!
Elvis Intars: pateicoties Silvai, mūsu skolā pirmo reizi notika Talantu šovs. Toreiz neuzstājos ne es, ne citi mūsu klases zēni, bet Pēdēja zvana dienai par godu esam iemācījušie savdabīgu deju.
Elvijs: neticami, bet klāt ir tik gaidītais pēdējais gads šajā skolā. Kādreiz likās, ka tas nekad nepienāks, ka vienmēr būs jāklausās skolotāju norādījumos, aizrādījumos, rīkojumos, piedāvājumos; gaidījām, ka reiz taču viņi liksies mierā un ļaus mums mierīgi dzīvot. Paldies, skolotāji, ka nelikāties vis mierā un centāties atrast labāko, kas ir mūsos, ka ticējāt mums vairāk nekā mēs paši sev. Lai arī turpmāk pietiek iedvesmas, spēka, veselības, drosmes un darbaprieka!
9. klases skolēni