Šis gads ir Laimas Akurateres (1910–1969) simtdesmitās jubilejas gads. Laima Akuratere bija ne tikai dzejnieka, pirmā Tēvzemes balvas laureāta rakstniecībā, Jāņa Akuratera meita, bet arī dzejniece un atdzejotāja. Atzīmējot dzejnieces un tulkotājas Laimas Akurateres 110. gadadienu, Jāņa Akuratera muzejs aicināja šogad 5.–12. klases skolēnus piedalīties sacerējumu konkursā. Kopā tika saņemti 174 skolēnu darbus no 57 Latvijas skolām.
Mūsu skolas skolniece Arta Pinka ir konkursa fināliste. Viņa rakstīja savu sacerējumu par tematu “Kādu es vēlētos
savu dzīvi”. Vairāk informācijas par konkursu SKATĪT >>>
Arta Pinka, 8. klase
Sveika, Arta!
Jau piecpadsmito gadu mēs esam kopā, viena no otras kaut ko gaidot, viena otrai kaut ko solot, viena otru mazliet viļot, viena otru stiprinot, pārsteidzot un iepriecinot. Kopā mēs dodamies šajā piedzīvojumā, ko sauc par dzīvi.
Bija parasta, saulaina un silta jūlija diena. Šķiet – tā ne ar ko neatšķīrās no citām, tomēr man tā bija īpaša, jo pasauli ieraudzīji Tu. Tavi vecāki it kā nejauši, bet tomēr likumsakarīgi Tevi nosauca skanīgā, ar mākslas pasauli saistītā vārdā – Arta. Tāpēc Tu esi aizrautīga, emocionāla, ļoti sirsnīga, Tu esi cīnītāja un izdzīvotāja. Tomēr pagāja laiks, līdz šīs īpašības tevī uzziedēja. Kā jau jūlija bērnam, Tev ļoti gribējās padoties šī mēneša noskaņai – sildīties saulītē, peldēties beznosacījumu mīlestībā un pieņemt, ka tā tam būs būt vienmēr un mūžīgi.
Šķiet, ka Tava bērnība pagājusi, peldot pa straumi un uzstājot, lai Tavi tuvinieki atbrīvo ceļu no acīm redzamām pārmaiņas sološām siekstām, no biedējošiem zemūdens akmeņiem un neprognozējamiem līkumiem. Tu skaļi protestēji un izrādīji neapmierinātību ikreiz, kad no bērnudārza Tevi nevarēja izņemt tētis – Tavs drošais balsts un enkurs, kas Tevi saprot un klusējot mierina. Mammas prasības pēc disciplīnas, kārtības un atbildības tolaik uztvēri kā draudus savai ērtajai pasaulītei. Toties Tu prati pulcēt ap sevi bērnus un prieku. Tu veiksmīgi savās rotaļās iesaistīji pat sešus gadus vecāko māsu, kas neatteica un turpināja uzturēt ilūziju, ka viss un vienmēr var notikt pēc Tava prāta.
Uzsākot skolas gaitas, tavi radziņi auga. Tu bieži spītējies un neko nedarīji, jo uzskatīji, ka jau tāpat visu jau zini. Lai gan Tu tiepies un pieprasīji savu, tomēr Tu biji draudzīga un aktīva un kopā ar klasesbiedriem iesaistījies gan spēlē, gan blēņās.
Pirmās nopietnās vētras mierīgajā plūdumā sagādāja iestāšanās mūzikas skolā. Atceries, cik grūti bija pirmie gadi! Tev bija jāiemācās dzirdēt un pieņemt arī aizrādījumus un kritiku, jo līdz tam biji pieradusi saņemt vien labus vērtējumus, tā kā mācības skolā Tev padevās tīri labi.
Bet tad nāca lūzuma punkts: ziņa par to, ka Tev jāveic smaga mugurkaula operācija. Tā bija kā biedējošs atvars. Tu juties ievainota, salauzta un pazudusi, jo līdz šim Tu tik viegli biji peldējusi tur, kur vēlies un tā kā vēlies. Kāpēc neviens nebija parūpējies, lai šāda problēma paietu Tev secen? Par to, ka pati sev to biji sagādājusi ar savu bezrūpību, nemaz nevēlējies domāt. Kopā ar Tevi, kā allaž, bija Tava ģimene: nosvērtais tētis, enerģiskā mamma, saprotošā māsa un sirsnīgie vecvecāki. Man šķiet, ka operācija gan Tevi, gan Tavu ģimeni padarīja stiprākus, jo jūs kopā izgājāt šo ērkšķiem pilno ceļu.
Smagākais, bet tai pašā laikā vērtīgākais periods bija pirmie mēneši pēc operācijas. Tu neko viena pati nevarēji izdarīt, Tev bija jāiemācās palūgt un pieņemt palīdzību. Tu biji ierobežota kustībās, toties Tev bija daudz laika domāt. Atveseļošanās noritēja veiksmīgi, visas bailes par dzīvību bija aiz muguras. Bet piezagās bailes par dzīvi: Tu redzēji, ka esi tikpat ievainojama kā visi citi, Tu redzēji, kā pārdzīvo tavi tuvinieki un ko ir gatavie ziedot, lai tikai Tev viss būtu labi. Redzēji un novērtēji. Atceros, cik laimīga biji, kad Tu atkal piecēlies kājas un beidzot drīkstēji sākt staigāt. Lēnām Tu dienā veici garas pastaigas pa tēta izpļauto labirintu pļavā aiz mājas. Lēnām tu devies uz savu mērķi atgūt visas iemaņas, kas Tev bija iepriekš. Tu taču bija aktīva meitene, kas nevairījās no sporta stundām, kas piedalījās sacensībās, kas dejoja deju kolektīvā. Ar kādām ilgām Tu gaidīji to dienu, kad varēsi atkal joņot kā vējš, saceļot prieka vētru savu mīļo sirdīs…
Tu uzvarēji sevi! Tu pierādīji, ka esi stipra. Tu esi izaugusi! Tu neko vairs no dzīves negaidi par baltu velti, bet ej un radi un cīnies par savām idejām. Tu esi sapratusi, nav jēgas sūkstīties, kritizēt, baidīties, jēga ir uzdrīkstēties un darīt. Mums abām par prieku tas niķīgais meitēns kļuvis par mērķtiecīgu jaunieti, kas visur piedalās, pārbauda savas spējas olimpiādēs, konkursos, izvirza sev jaunus mērķus un dodas atklāt aizvien jaunas virsotnes.
Mēs abas zinām, ka būs visādi: būs kāpumi un kritumi, vilšanās, bezcerība un nespēks, veiksmes, panākumi un uzvaras. Tieši tāda jau ir dzīve, un tieši grūtības ir tās, kas stiprina un ļauj atklāt par sevi brīnumu lietas. Nebaidies no šķēršļiem un negaidi, ka kāds cits atbrīvos Tev ceļu. Droši dodies cauri atvariem, krācēm, lejup pa ūdenskritumiem un meklē īsto vietu, kur noenkuroties.
Tava Dzīve
2020.gada 22. februārī
Paldies skolotājai Daina Briedei par ierosmi un atbalstu!