Janvāra sākumā Madonas novada dome izsludināja radošo darbu konkursu “Mana sapņu ziema Madonā”. Organizētāji saņēma 25 ilustrētas pasakas. Konkursam savu darbu “Vilinošais piedāvājums” iesniedz arī 5.klases skolniece Sabīne Valtere.
Konkursam „Mana sapņu ziema Madonā”
Vilinošais piedāvājums
Kādā decembra dienā Madonā beidzot uzkrita ilgi gaidītais sniegs – balts, mirdzošs un pūkains. Tas paslēpa visus dubļus, aizdzina visas skujas un atnesa jaunus sapņus. Bērni pagalmos vēla sniegavīrus, būvēja cietokšņus, taisīja sniega eņģeļus, pikojās un līksmojās. Pilsētas galvenajā laukumā lepna stāvēja izrotātā egle. Es sapratu, ka nu Madonai trūkst tikai viena – Ziemassvētku vecīša, kas mīt tālu ziemeļos. Cik jauki būtu, ja viņš staigātu pa Madonas ielām un dzindzinātu savu zvaniņu, un ik pa brīdim iesauktos: „Ho-ho-ho!”
Nolēmu ņemt to savās rokās. Sameklēju Ziemassvētku vecīša telefona numuru un zvanīju viņam. Vecītis ilgi neatbildēja. Vai nu bija aizņemts ar bērnu vēstuļu lasīšanu, vai gulēšanu. Es jau gandrīz zaudēju cerību, kad beidzot atsaknēja: „Ziemassvētku vecītis klausās!” Saņēmusi visu savu drosmi, sāku runāt: „Labdien, cienījamo Ziemassvētku vecīti! Tev zvana Sabīne no Madonas, un man ir kāds vilinošs piedāvājums! Es gribu uzaicināt Tevi ciemos uz savu pilsētu. Tā Tu sagādātu prieku neskaitāmi daudziem bērniem, kas dzīvo šajā pilsētā, un arī pats gūtu daudz, daudz prieka!”
„Madona? Neko par tādu pilsētu neesmu dzirdējis! Kur tas ir un kas šajā pilsētā tik īpašs?” vecītis gribēja zināt.
Es sāku stāstīt un skaidrot: Madona ir viena no skaistākajām pilsētām Latvijā, tā atrodas netālu no augstākā un sniegiem bagātākā Latvijas kalna Gaiziņkalna. Madonieši būs priecīgi pamielot vecīti ar saviem gardumiem: piensaimnieka labumiem, kas ir tikpat balti kā sniegs, maiznieka kukulīšiem, kas ir tik mīksti kā kupenas, pikantajām kazas siera bumbiņām, kas veļas kā sniega pikas, un saldajām kūkām… Jutu, ka vecītis ieklausās un varbūt pat kāri nolaizās. Tas mani iedrošināja turpināt. Pastāstīju, ka viņam te netrūks jautrības, jo Madonas bērni prot gan skaisti dejot un dziedāt, gan izvilināt brīnišķīgas skaņas no visdažādākajiem mūzikas instrumentiem. Bet arī tas vēl nav viss – mākslas skolas bērni varēs palīdzēt vecītim zīmēt un rakstīt apsveikumus, viņi uztaisīs māla lukturīšu ceļu, pa kuru staigājot, varēs sasmelties gaismu visam nākamajam gadam.
Vecītis klausījās aizvien uzmanīgāk un kļuva aizvien ieinteresētāks. Tomēr jutu, ka kaut kas viņu vēl attur. „Kā būs ar maniem briežiem? Vai viņiem būs kur izskrieties? Un vai man pašam būs, kur paslēpot, kā esmu ieradis? ” viņš jautāja. „Par to nu gan nav jāraizējas! Mums ir pati labākā ziemas sporta bāze, un tajā iespējas atrodas katram!” mazliet lielīgi paskaidroju.
„Izklausās, ka jūs, madonieši, esat aktīvi un radoši! Būs jāpaklausās savām ausīm un jāpaskatās savām acīm! Gaidiet mani, drīz būšu klāt!” iesaucās vecītis un, vēl nenolicis klausuli, deva komandu iejūgt briežus visskaistākajās kamanās…
Tā man izdevās pārliecināt Ziemassvētku vecīti pārcelties no Ziemeļpola uz Madonu. Vai tu esi jau viņu saticis?
Sabīne Valtere
Bērzaunes pamatskolas 5.klase
2022. gada septembrī, lai popularizētu Dzejas dienas tradīciju izglītības iestādēs, vienlaikus godinot tēva lomu ģimenē un sabiedrībā, Madonas BJC izsludināja literāro darbu parādi “Dzejolis Tētim”. Parādē piedalījās 84 iesūtītie dzejoļi, to skaitā 3. klases skolēnu darbi un 8.klases skolnieka Artūra Kleina asprātīgais un mūsdienīgais dzejolis “Kas var būt tētis?”.
Paldies skolotājām Veronikai Caunei un Dainai Briedei, kuras mudināja skolēnus radošai darbībai!
Ieskats jaunrades darbos ŠEIT>>>
2021. gada oktobrī „Latvijas vīru biedrība” izsludināja radošo darbu konkursu „Mans tētis supervaronis”
| Mans tētis
Mākoņu tētis ir radošs, Putnu tētis ir gādīgs, Kalnu tētis ir uzticīgs, Putekļu tētis ir rotaļīgs, Avota tētis – ar dziļu sirdi, Bet kāds ir mans tētis? Nellija Rūnika |
Mans tētis – supervaronis?
Tētis ir cilvēks, kas atbalsta savu bērnu un iemāca tam svarīgas dzīves mācības. Daudziem bērniem, tajā skaitā arī man, augot nav bijis līdzās tēta figūras, un viņiem nākas pašiem kaut kā apgūt lietas, kas bija jāiemāca tēvam.
Manu vecāku ceļi šķīrās, kad es vēl nemaz nebiju piedzimusi. Mamma par tēti neko nestāstīja, izlikās manus jautājumus nedzirdam. Tāpēc es pati izdomāju savu tēti. Manās fantāzijās viņš bija stiprs, gudrs, izpalīdzīgs, ātrs, attapīgs. Naktī guļot, es sapņoju, ka mans tētis ir supervaronis: viņš katru vakaru nevis dodas gulēt, bet ar savu īpašo super ātro mašīnu steidzas palīgā nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem visā Latvijā. Viņa mašīnā ierīkots milzīgs ekrāns, kas nolasa informāciju no visām kamerām, kuras tētis izlicis pa visu Latviju, lai zinātu, kur kādam vajadzīga viņa palīdzība. No sava iedomu tēta es mācījos drosmi.
Izpalīdzot saviem kaimiņiem, vientuļiem vecīšiem, es iedomājos – mans tētis būtu tāpat darījis un viņš ar mani lepotos. No tēta es mācījos labsirdību un izpalīdzību.
Kad remontējām māju un mamma man palūdza, lai es atnesu ļoti smagu āmuru, es to nevarēju pat pakustināt, bet tad es aizdomājos – ja mans tētis būtu šeit, viņš varētu pacelt āmuru ar mazo pirkstiņu! Viņš pat varētu apturēt vilcienu, ja kāds cilvēks būtu paklupis uz sliedēm! No tēta guvu pārliecību, ka man arī jākļūst stiprai.
Kad es skolā dabūju labu atzīmi, es ticēju, ka mans tētis, tāpat kā es, noteikti pelnīja labas atzīmes. Viņš, iespējams, pat brauca uz olimpiādēm un ieguva godalgotas vietas. Es iztēlojos, ka viņš skolas laikā bija ļoti mierīgs un pieklājīgs, sveicināja skolotājas no rīta, bet pirms iemigšanas kāri lasīja grāmatas. Skolotājas viņu slavēja, visa skola un pagasts ar viņu lepojās. No tēta es iemācījos, ka izglītība ir svarīga.
Es bieži domāju, kā mana dzīve būtu izvērtusies, ja mans tēvs būtu manā dzīvē. Esmu viņu satikusi dažas reizes, un viņš ne tuvu nav tāds, kādu es viņu biju iztēlojusies savos bērnības sapņos. Dzīvojot kopā ar viņu, es diezin vai redzētu drosmi, vīrišķību, laipnību, cieņu, kāri pēc grāmatām, labas izglītības… Es esmu sapratusi, ka viņa dzīvē ir pavisam citas „vērtības” un viņš nevēlas mainīties. Tagad, kad kāds man jautā par tēti, es labāk saku, ka man nav tēva, jo es negribu just to vilšanos, kuru es jūtu, domājot vai runājot par viņu.
Toties es priecājos par visu, ko man palīdzēja iemācīties mans iedomu tētis, un vēl vairāk priecājos, ka viņam netraucēja mans bioloģiskais tēvs. Es ļoti centīšos, lai maniem bērniem svarīgās dzīves mācības palīdz apgūt reāls, nevis iedomu tētis. Reāls un tāds, no kura patiešām var mācīties.
Adrija Sondare, 9.klase
Mans tētis supervaronis
Stāsts būs par manu dzimšanas dienu un manu izveicīgo tēti, kurš nekad vēl mani nav pievīlis.
Bija pienācis vasaras vidus, un tuvojās mana 11.dzimšanas diena. Tētis, kā jau tētiem pienākas, bija darbā. Mans tētis strādā mežā ar lielo un sarežģīto meža tehniku. Šoreiz cirsma atradās ap 100 km no mājām.
Bija piektdiena, bet tētim vēl bija jāpagūst izvest 150 m3 koku. Lai to izdarītu, bija vajadzīga viena diena un puse otras dienas. Bet tā otra diena jau būs mana dzimšanas diena! Daudz kas bija saplānots, sapirkts, izdomāts… Tētis negribēja nokavēt manu dzimšanas dienu, bet arī atstāt darbu pusdarītu viņš negribēja. Viņš nolēma riskēt un strādāt ātrāk un ilgāk (ievērojot drošības noteikumus), lai pēc iespējas agrāk mēs visi kopā varētu sākt svinēt manu dzimšanas dienu!
Pienāca piektdienas nakts. Dziļa tumsa. Tētis bija noguris, nāca miegs, bet vēl bija 3 kravas jāizved – tie ir tikai 36 kubi jeb 1h 30min… Bet miegs tā nāca, ka nevarēja vairs acis noturēt atvērtas, likās, ka acu plakstiņi ir tik smagi… Tā sevi mocīt arī negribējās. Bija viens naktī, un tētis nolēma iet gulēt. Iekāpis vagoniņā, uzlika pulksteni uz sešiem no rīta un uzreiz aizmiga.
Kad tētis pamodās, ārā vēl bija neliela tumsa. Paskatījies pulkstenī, viņš satrūkās: tas rādīja 7.30! „Kā es tā nogulēju zvanu!” tētis sāka sevi bārt, tomēr ātri saģērbās, iedzēra kafiju un skriešus uz traktoru! Tā īsti vēl nepamodies, miegains ķērās pie darba. Izveda vienu kraviņu, izveda otru, un arī izveda beidzamo. Pulkstenis rādīja 9.30, bet līdz mājām vēl tāls ceļš. Nolicis traktoru, tētis ātrā solī devās uz mašīnas pusi. Pa ceļam piezvanīja šefam un pateica, ka cirsma ir izvesta, un lielā steigā traucās mājup.
Pulkstenis rādīja apaļus vienpadsmit, kad tētis ieradās mājās. Noguris, nedaudz vīlies sevī. Viņš sev pārmeta: „Tik daudz ko šodien gribējām apskatīt, izbaudīt, bet manis dēļ zaudējām vairākas stundas!” Tomēr mēs tēti sagaidījām ar siltu smaidu un mīļiem apskāvieniem. Viņš atpūtās, ieguva otro elpu, un tad mēs visi sajūsmas un prieka pārņemti devāmies svinēt manu 11.dzimšanas dienu!
MANS TĒTIS IR PATS LABĀKAIS, JO VIŅŠ VIENMĒR CENŠAS IZPILDĪT SAVUS SOLĪJUMUS. KAUT VAI DARBS DZEN DARBU, TĒTIS AR VISU TIKS GALĀ!
Everts Bekasovs, 5. klase
Dzejoļu konkursa „Garā pupa” 2021 laureāti
|
Es pārvākšos! Man apnicis ir sēdēt četrās sienās, Rolands Sirsninš |
Pagalmā Nakts ieskrien pagalmā pabiedēt, Sanda Breča |
Atziņu konkursā „Mācos pats” tika iesniegti vairāk nekā 550 radošie darbi. No mūsu skolas 3. klases skolniece Sabīne Valtere izveidoja spēli un 9.klases skolniece Arta Pinka iesniedza savu literāro darbu „Gada balvas”. Artas darbu var lasīt ŠEIT>>
Latviešu valodas aģentūras rīkotajā konkursā “Mans grāmatplaukta stāsts” ar saviem radošajiem darbiem piedalījās Arta Pinka, Rūdolfs Briedis un Menarda Actiņa. Starp 1090 iesūtītajiem radošajiem darbiem (dzejoļi, esejas, domraksti un zīmējumi), Artas un Rūdolfa darbiem piešķirta ATZINĪBA. LASĪT ŠEIT>>
Literatūras projekta “Bērzaunes teiksmainās vietas” ietvaros 6.klases skolēni sacerējuši savas teikas par mūsu skolu, baznīcu, dīķi un enerģētiskajiem akmeņiem. Kā jau teikās mēdz būt, tur ir daļa patiesības un daļa radošas izdomas. LASĪT ŠEIT >>>
Atzīmējot dzejnieces un tulkotājas Laimas Akurateres 110. gadadienu, Jāņa Akuratera muzejs aicināja šogad 5.–12. klases skolēnus piedalīties sacerējumu konkursā. Kopā tika saņemti 174 skolēnu darbus no 57 Latvijas skolām.
Mūsu skolas skolniece Arta Pinka ir konkursa fināliste. Viņa rakstīja savu sacerējumu par tematu “Kādu es vēlētos
savu dzīvi”. Vairāk informācijas par konkursu SKATĪT >>>
Arta Pinka, 8. klase
Sveika, Arta!
Jau piecpadsmito gadu mēs esam kopā, viena no otras kaut ko gaidot, viena otrai kaut ko solot, viena otru mazliet viļot, viena otru stiprinot, pārsteidzot un iepriecinot. Kopā mēs dodamies šajā piedzīvojumā, ko sauc par dzīvi.
Bija parasta, saulaina un silta jūlija diena. Šķiet – tā ne ar ko neatšķīrās no citām, tomēr man tā bija īpaša, jo pasauli ieraudzīji Tu. Tavi vecāki it kā nejauši, bet tomēr likumsakarīgi Tevi nosauca skanīgā, ar mākslas pasauli saistītā vārdā – Arta. Tāpēc Tu esi aizrautīga, emocionāla, ļoti sirsnīga, Tu esi cīnītāja un izdzīvotāja. Tomēr pagāja laiks, līdz šīs īpašības tevī uzziedēja. Kā jau jūlija bērnam, Tev ļoti gribējās padoties šī mēneša noskaņai – sildīties saulītē, peldēties beznosacījumu mīlestībā un pieņemt, ka tā tam būs būt vienmēr un mūžīgi.
Šķiet, ka Tava bērnība pagājusi, peldot pa straumi un uzstājot, lai Tavi tuvinieki atbrīvo ceļu no acīm redzamām pārmaiņas sološām siekstām, no biedējošiem zemūdens akmeņiem un neprognozējamiem līkumiem. Tu skaļi protestēji un izrādīji neapmierinātību ikreiz, kad no bērnudārza Tevi nevarēja izņemt tētis – Tavs drošais balsts un enkurs, kas Tevi saprot un klusējot mierina. Mammas prasības pēc disciplīnas, kārtības un atbildības tolaik uztvēri kā draudus savai ērtajai pasaulītei. Toties Tu prati pulcēt ap sevi bērnus un prieku. Tu veiksmīgi savās rotaļās iesaistīji pat sešus gadus vecāko māsu, kas neatteica un turpināja uzturēt ilūziju, ka viss un vienmēr var notikt pēc Tava prāta.
Uzsākot skolas gaitas, tavi radziņi auga. Tu bieži spītējies un neko nedarīji, jo uzskatīji, ka jau tāpat visu jau zini. Lai gan Tu tiepies un pieprasīji savu, tomēr Tu biji draudzīga un aktīva un kopā ar klasesbiedriem iesaistījies gan spēlē, gan blēņās.
Pirmās nopietnās vētras mierīgajā plūdumā sagādāja iestāšanās mūzikas skolā. Atceries, cik grūti bija pirmie gadi! Tev bija jāiemācās dzirdēt un pieņemt arī aizrādījumus un kritiku, jo līdz tam biji pieradusi saņemt vien labus vērtējumus, tā kā mācības skolā Tev padevās tīri labi.
Bet tad nāca lūzuma punkts: ziņa par to, ka Tev jāveic smaga mugurkaula operācija. Tā bija kā biedējošs atvars. Tu juties ievainota, salauzta un pazudusi, jo līdz šim Tu tik viegli biji peldējusi tur, kur vēlies un tā kā vēlies. Kāpēc neviens nebija parūpējies, lai šāda problēma paietu Tev secen? Par to, ka pati sev to biji sagādājusi ar savu bezrūpību, nemaz nevēlējies domāt. Kopā ar Tevi, kā allaž, bija Tava ģimene: nosvērtais tētis, enerģiskā mamma, saprotošā māsa un sirsnīgie vecvecāki. Man šķiet, ka operācija gan Tevi, gan Tavu ģimeni padarīja stiprākus, jo jūs kopā izgājāt šo ērkšķiem pilno ceļu.
Smagākais, bet tai pašā laikā vērtīgākais periods bija pirmie mēneši pēc operācijas. Tu neko viena pati nevarēji izdarīt, Tev bija jāiemācās palūgt un pieņemt palīdzību. Tu biji ierobežota kustībās, toties Tev bija daudz laika domāt. Atveseļošanās noritēja veiksmīgi, visas bailes par dzīvību bija aiz muguras. Bet piezagās bailes par dzīvi: Tu redzēji, ka esi tikpat ievainojama kā visi citi, Tu redzēji, kā pārdzīvo tavi tuvinieki un ko ir gatavie ziedot, lai tikai Tev viss būtu labi. Redzēji un novērtēji. Atceros, cik laimīga biji, kad Tu atkal piecēlies kājas un beidzot drīkstēji sākt staigāt. Lēnām Tu dienā veici garas pastaigas pa tēta izpļauto labirintu pļavā aiz mājas. Lēnām tu devies uz savu mērķi atgūt visas iemaņas, kas Tev bija iepriekš. Tu taču bija aktīva meitene, kas nevairījās no sporta stundām, kas piedalījās sacensībās, kas dejoja deju kolektīvā. Ar kādām ilgām Tu gaidīji to dienu, kad varēsi atkal joņot kā vējš, saceļot prieka vētru savu mīļo sirdīs…
Tu uzvarēji sevi! Tu pierādīji, ka esi stipra. Tu esi izaugusi! Tu neko vairs no dzīves negaidi par baltu velti, bet ej un radi un cīnies par savām idejām. Tu esi sapratusi, nav jēgas sūkstīties, kritizēt, baidīties, jēga ir uzdrīkstēties un darīt. Mums abām par prieku tas niķīgais meitēns kļuvis par mērķtiecīgu jaunieti, kas visur piedalās, pārbauda savas spējas olimpiādēs, konkursos, izvirza sev jaunus mērķus un dodas atklāt aizvien jaunas virsotnes.
Mēs abas zinām, ka būs visādi: būs kāpumi un kritumi, vilšanās, bezcerība un nespēks, veiksmes, panākumi un uzvaras. Tieši tāda jau ir dzīve, un tieši grūtības ir tās, kas stiprina un ļauj atklāt par sevi brīnumu lietas. Nebaidies no šķēršļiem un negaidi, ka kāds cits atbrīvos Tev ceļu. Droši dodies cauri atvariem, krācēm, lejup pa ūdenskritumiem un meklē īsto vietu, kur noenkuroties.
Tava Dzīve
2020.gada 22. februārī
| Putenī Sniegpārslu džungļos Un baltos ielu labirintos Pazūd mājas, pagaist torņi, Apmaldās skatiens Un pazaudējos es pats, Meklējot tevi. Arta Pinka, 8.klase |
Ziemas diena Uz ātru roku saule lēca, Rezignēti apdzisa spuldzes. Vējš, auļot noguris, Atkrita mīkstā kupenā, Lauzot galvu, Kam pakaļ dzinies Vai no kā bēdzis. Rūdolfs Briedis, 8.klase |
Rudens mīkla Zelta mati, Kažoks balts, Kas tas ir? Jānis Baltiņš, 7.klase |
| Vasaras vakars Vasaras vakarā rēnā Vējš maigi vijoli spēlē. Norimst dienas steiga, Apstājas skrejošās domas, Ver vēja vijoles Sapņu zemes vārtus. Adrija Sondare, 7.klase |
Rudeni gaidot Bērzs līksmi saulē peldas, Zaru rokas ar vēju dejā laižas. Vien mīkstā zaļo lapu cepure Ir piesardzīga, jo drīz to aiznesīs rudens. Mārcis Krūmiņš, 7.klase |
Bērzs rudenī Trīc bērza sirds Tik nobijusies, Dreb vējā Zaru rokas. Ledainie ziemeļa pirksti Norauj zeltītās lapas Un atstāj bērzu kailu Līdz nākamajam pavasarim. Deivids Niks Glaudāns, 7.klase |
I. Indrānes literārās jaunrades 2019. gada konkursa darbi
Pasaka par DAŽREIZ
Reiz kādā grāmatā, kuras nosaukums bija „Pasaka par karaļiem”, dzīvoja Dažreiz. Tā nebija pati labākā mājvieta, jo pie varas bija karalis Vienmēr un grāmatā visu laiku, bez pārmaiņām, bija pilnīga nekārtība. Visi vārdi nenoteiktos laikos un neizsekojamos tempos mainījās vietām, un miera nebija nemaz. Tikai retajam patika šī kārtība, tomēr iebilst karalim neviens neiedrošinājās. Tos dažus, kam nekārtība patika, karalis bija uzņēmis savā galmā un ar viņu palīdzību nodrošināja pastāvīgu nekārtību.
Kādā rītā, kad Dažreiz atkal pamodās citā rindkopā, nevis tajā, kurā bija aizgājis gulēt, viņš ļoti sadusmojās un nosprieda: „Nu viss, man pietiek! Šo nekārtību ilgāk vairs nevaru ciest!” Palūkojies apkārt, viņš netālu ieraudzīja vienu no saviem draugiem Tur, kas arī izskatījās pārskaities. Dažreiz uzsauca: „Labrīt, Tur! Redzu, ka arī tu esi nikns! Rakstām petīciju Vienmēr un pieprasām, lai izbeidz šo pastāvīgo haosu!” Brītiņu apspriedušies, viņi tomēr nolēma, ka tam nebūs jēgas, jo Vienmēr vienmēr turējās pie sava viedokļa un neļautu dažreiz ieviest mieru šajā grāmatā. Tad Tur atcerējās, ka Vienmēr asistents ir Gandrīz Vienmēr. „Gandrīz Vienmēr mums varētu palīdzēt atbrīvoties no šī karaļa!’’ Tur iesaucās. „Kad pēdējo reizi ar viņu tikos, viņš izskatījās nomocījies, pildot karaļa nebeidzamos rīkojumus!” Dažreiz piebalsoja: „Jā, es arī to pamanīju. Viņš mums noteikti varētu palīdzēt!”
Nākamajā rītā, kā par brīnumu, abi bija tajā pašā rindkopā, un turpat netālu atradās arī Gandrīz Vienmēr, kam bija uzdots izplānot nākamo nekārtību vilni. Vārds pa vārdam, un abiem draugiem izdevās panākt, ka Gandrīz Vienmēr viņiem uzticas un atklāj, ka viņam apnicis kalpot karalim Vienmēr. Sākumā viņam licies jautri un interesanti skatīties, cik apmulsuši ir vārdi savās jaunajās vietās, cik dīvaini tie izskatās un cik smieklīgus teikumus izveidojuši. Tomēr tagad viņš ilgojas pēc jauna karaļa, kas dažreiz ļautu arī atpūsties un papriecāties par paveikto, tomēr nepieļautu pastāvīgu bezdarbību un sagādātu dažādus izaicinājumus. Bija skaidrs, ka Gandrīz Vienmēr varētu kļūt par sabiedroto – par „savu cilvēku” pilī, kas palīdzētu gāzt Vienmēr un iecelt jaunu karali.
Nu trijotne ķērās pie apvērsuma plānošanas. Gandrīz Vienmēr tika uzticēts novērot karaļa paradumus un atklāt viņa vājās vietas, bet Tur un Dažreiz tikmēr turpināja meklēt drosmīgus domubiedrus, kas nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt.
Kad pēc nedēļas draugi atkal satikās vienā rindkopā, Gandrīz Vienmēr bija noskaidrojis, ka Vienmēr kļūst ļoti tramīgs lappušu pāršķiršanas brīdī. Sākumā Gandrīz Vienmēr nav sapratis, kas par lietu, bet kādā tādā reizē viņam izdevies atklāt noslēpumu: tajā īsajā brīdī, kad kāds pāršķir lappusi, Vienmēr zaudē varu pār viņu – Gandrīz Vienmēr – un, iespējams, arī pār citiem vārdiem. Bet tas ilgst tikai mirkli, tiklīdz lappuse pāršķirta, karaļa vara atjaunojas. Draugi nolēma pavērot, kā ir ar viņiem – vai arī tie spēs būt mirkli brīvi, kad kāds nākamreiz pāršķirs lappusi. Izrādījās, ka šis mirklis ir maģisks – ikviens vārds kļuva brīvs, kad lappuse tika pāršķirta. Tas bija vienīgais, kas nekad, nekad grāmatā nemainījās, vienīgais, pār ko Vienmēr nebija varas. Lai kā arī viņš vēlējās, lai vienmēr būtu nenoteiktība un neparedzamība un lai nevienam neienāk prātā, ka var būt arī citādāk, šai mirklī viņš bija bezspēcīgs.
Nu padoms bija rokā: jāizmanto lappuses pāršķiršanas brīdis un visiem kopā jāizstumj Vienmēr no grāmatas. Tikai tā grāmatā varētu ieviest jaunu kārtību. Tur un Dažreiz bija savākuši pietiekami daudz domubiedru, un nu, lai kurā lappusē viņi atrastos, lai kurā rindkopā būtu, tiem blakus allaž bija kāds draugs. Tika nolemts nākamajā lappuses pāršķiršanas brīdī visiem mesties uz pili, lai no tās izstumtu Vienmēr. Un tā arī notika – tiklīdz lappusi pamodināja pāršķiršanas vēsma, visi neapmierinātie pavalstnieki metās uz pili un Vienmēr izstūma ne tikai no tās, bet arī no grāmatas.
Par jauno karali kļuva Dažreiz, un izskatās, ka visiem patīk jaunā kārtība: dažreiz pasakas ir rātnas un teikumu gludi, dažreiz vārdi draiskojas un domas pazūd, dažreiz grāmatu lasa bez mitas, bet dažreiz tai liek svētu mieru.
Mārtiņš Pilsums, 7. klase
ATZINĪBA
Pasaka par NEKAD
Reiz bija kāds princis, kurš nekad nebija gājis ārā no pils, jo viņam neviens nekad nebija teicis, cik jauki ir ārpusē. Tā kā princis nekad nebija bijis ārpusē, neviens karaļvalsts iedzīvotājs nekad nebija viņu redzējis. Pavalstnieki, kuri nekad princi nebija redzējuši, nekad arī par viņa eksistenci nebija interesējušies.
Kādu dienu kāds mazs zēns, kurš nekad nebija darījis blēņas, sāka prātot, vai vispār šai karaļvalstij ir princis, ja nekad neviens viņu nav redzējis. Viņš kādā tik tumšā naktī, kāda nekad vēl nebija pieredzēta, klusītēm pielavījās pie pils loga, kurš izskatījās tā, ka nekad neviens pa to nebūtu iezadzies pilī, un klusītēm iezagās pilī, kurā neviens nekad vēl nebija iezadzies.
Zēns zagās cauri gaiteņiem un istabām, kuras izskatījās tā, it kā neviens nekad tās nebūtu apdzīvojis. Zēns klīda pa gaiteņu labirintiem, līdz nonāca gaitenī, kurā nekad nebija iespīdējis pat mazākais saulesstars. Viņš ievilka tik dziļi elpu, cik vēl nekad nebija ievilcis, un iegāja tumšajā koridorā. Pāris soļus pavirzījies uz priekšu, ar rokām taustīdamies apkārt, (viņš vēl nekad tā nebija gājis), zēns atdūrās pret durvīm. Viņš nolēma tās atvērt, bet puisēns nezināja, ka tās nekad neviens nebija ieeļļojis, tāpēc to čīkstoņa pamodināja princi, kas gulēja savā istabā, kurā nekad nebija kāju spēris kāds no ārpasaules.
Princis pamodās un satrūkās, ieraudzījis svešinieku. „Vai tu esi mans jaunais miega sargs?” vaicāja princis. „Nē, majestāte, esmu jūsu pavalstnieks. Ielavījos pilī, jo vēlējos saprast, vai mums vispār ir princis, jo jūs nekad neviens nav redzējis,” paskaidroja zēns, kurš nekad nebija redzējis princi. Princis, kurš nekad nebija saticis nevienu no ārpasaules, ņēmās zēnu iztaujāt, kas viņš ir, kur dzīvo, ar ko nodarbojas… Un zēns stāstīja par savām mājām, par vecākiem un draugiem, par spēlēm, ko tie spēlē, par pļavām, laukiem un mežiem, un zvēriem. Princis klausījās un kāri tvēra vārdus, kurus viņš nekad nebija dzirdējis. Kad zēnam pietrūka vārdu, bija pienācis rīts, un tik spožs saulesstars, kāds vēl nekad nebija iespīdējis pa prinča istabas logu, aicināja abus ārā.
Princis uzmeta plecos mantiju, kuru nekad vēl nebija vilcis, un kopā ar zēnu izsteidzās no pils. Princis bija pārsteigts, cik daudz lietu viņš nekad nebija redzējis, cik daudz skaņu nebija dzirdējis, cik daudz smaržu jutis, dzīvodams savā pilī. Un viss viņam patika, tāpēc viņš nolēma nekad vairs nebūs tādas dienas, kurā viņš neizies no pils.
Vai pasaulē vēl nav daudz cilvēku, kas dzīvo, sevi ieslodzījuši kādā „pilī”, jo neviens nekad viņiem nav pastāstījis, cik labi ir ārpus tās?
Markuss Kivkucāns, 7. klase
2. VIETA
Meldrai Meierei Ilzes Indrānes 7.literārajā konkursā 2.vieta 8.-9.klašu grupā.
Miljons smaidu
Pār Pušķu ciemu lēnām laidās vakars. Sārti iekrāsojās horizonts. Daudzstāvu māju logos citā pēc cita iedegās gaisma. Četri draugi – Jānis, Anna, Marta un Kārlis-kā ik vasaras vakaru sēdēja savā koka namiņā ciema nomalē, sēdēja un skuma, skuma jau vairākas nedēļas. Ciema lepnumu – saldumu ražotni – bija piemeklējuši grūti laiki, un to nācās slēgt. Jāņa mamma, Annas un Martas tētis un vecmāmiņa, Kārļa vecākais brālis – visi bija zaudējuši darbu, zaudējuši ienākumus, zaudējuši dzīvesprieku un cerības, jo, lai ražotne varētu strādāt un pelnīt, tajā bija jāiegulda daudz līdzekļu.
„Kā man tas ir apnicis!” iesaucās Jānis, kas bija vecākais no bērniem un jau bija pabeidzis 4.klasi. „Atcerieties, kā pagājšvasar kopā ar Annas un Martas tēti cēlām šo namiņu! Mēs smējāmies, dauzījāmies, priecājāmies, ālējāmies. Bija tik jautri! Un tik garšīgi!”
„Jā, tie tik bija laiki!” piekrita Marta, kura bija atlaidusies vecajā šūpuļkrēslā. „Pēc kartupeļu kaplēšanas vai cāļu ganīšanas man patika atskriet uz šejieni ar zefīru tūtu rokās un pacienāt visus.”
„Tagad to vien dzird – nav darba, nav naudas, nav naudas, nav naudas…” nopūtās Kārlis. Nopūtās arī pārējie bērni.
Kādu laiciņu namiņā valdīja klusums. „Vai mēs nevaram kaut ko pasākt? Kaut ko tādu, kas liktu atkal cilvēkiem priecāties!” ierosināja Jānis.
„Tas nav iespējams! Atceries, ziņās teica, cik briesmīgi daudz naudas vajag, lai fabrika atkal varētu strādāt,” atgādināja Anna.
„Nauda… Vienmēr tā nauda! Vai tiešām nekas cits nevar palīdzēt?” Jānis nelikās mierā.
„Ja mēs laimētu miljonu loterijā…” aizsapņojās Anna.
„Jā, miljons noderētu, bet tas jau nav iespējams,” prātoja Jānis.
Kārlis iedomājās, ka miljons taču var būt ne tikai nauda, bet tas varētu būt kaut kas cits. Marta uzreiz ienāca prātā, ka viņi varētu sakrāt miljonu smaidu. Tā bija miljonīga ideja!
Bērni nekavējoties ķērās pie darba. Jānis un Kārlis, kā nu mācēdami, izgatavoja transparentu, uz kura meitenes lieliem, trekniem burtiem uzrakstīja „Miļļons smaidu” un sazīmēja daudz priecīgu sejiņu. Apmierināti ar paveikto, bērni devās katrs uz savām mājam, lai no rīta atkal satiktos un dotos smaidu medībās.
Kad bērni otrā rītā sapulcējās parkā, viņi bija ļoti uztraukušies. Annai mazliet trīcēja rokas, Jānis sākumā vairījās pacelt acis, bet Kārlis slēpās aiz transparenta. Arī Marta jutās neveikli, baiļodamās, vai viņus pareizi sapratīs un vai cilvēki vēlēsies sev un citiem dāvāt smaidu. Sākums bija neveikls, bet pavisam drīz draugi ievēroja, ka garāmgājēji, palūkojušies uz viņu plakātu, pasmaida. Tas viņus iedrošināja aicināt ikvienu pasmaidīt un kopīgi sakrāt miljons smaidu.
Uz pēcpusdienu likās, ka teju visi ciema iedzīvotāji, dodamies savās ikdienas gaitās cauri parkam, jau ir pasmaidījuši. Dažs pat vairākas reizes. Bērnu pulciņam tuvojās arī Martas un Annas vecāki.
„Ko tad jūs te darāt?” iesaucās mamma.
„Krājam smaidus. Gribam sakrāt miljonu!” lepni paziņoja meitenes.
„Un kā veicas?” smaidot prasīja tētis.
„Visi smaida!” iesaucās zēni.
„Kā nu ne – uz plakāta ir kļūda. Tīšām? Lai sasmīdinātu?”
Bērni samulsa. Kāda kļūda? Kāpēc tētis tā runā?
Kad pārpratums noskaidrojās un vecāki bija paskaidrojuši, kā pareizi raksta vārdu „miljons”, bērni jutās sarūgtināti. Viņi bija cerējuši, ka cilvēki atsaucās viņu uzaicinājumam, bet tie varbūt tikai pasmējās par neveiklo uzrakstu.
„Pat ja tas ir tā – jūs taču vienalga ieguvāt savu miljonu!” mierināja mamma. „Vienalga, vai ļaudis pasmaidīja kļūdas dēļ vai aiz labestības, tas tāpat bija smaids, ko cilvēks dāvāja pasaulei. Katrs smaids, ko cilvēks velta citam vai pat sev, dara pasauli laimīgāku. Smaids rada smaidu, un priecīgi cilvēki spēj izdarīt brīnumainas lietas! Es ticu, ka nākamā diena mūsu ciemā būs citādāka! Paldies jums, mīļie, ka atgādinājāt mums, pieaugušajiem, kas ir vērtīgāks par naudu un par pareizrakstību!”
R.Blaumaņa literārās prēmijas 12. konkursa darbs; iegūta ATZINĪBA
Kā es iepazinu „Braku” sētu
Kad latviešu valodas skolotāja negaidīti piedāvāja nākamajā dienā aizbraukt uz „Brakiem”, klasi pāršalca sajūsmas vilnis. Pirmajā brīdī bijām iedomājušies, ka tā ir iespēja stundu laikā izklaidēties atrakciju parkā „Braku takas”, kur daži no mūsu klases jau bija bijuši kopā ar ģimeni. „Nē, nebrauksim uz atrakciju parku, bet uz Rūdolfa Blaumaņu muzeju,” mūs pareizi sapratusi, smejot paskaidroja skolotāja. Sajūsmas vilnis noplaka, visi, tai skaitā arī es, bijām mazliet vīlušies (kas gan muzejā var būt interesants!), bet piedāvājumu tik un tā pieņēmām. Bez lielām cerībām nākamajā dienā devāmies ceļā.
Aizbraucot uz „Braku” sētu, sajūtas mainījās. Visapkārt liels klusums, un klusuma vidū – es. Tādā klusumā biju pirmo reizi. Lieki piebilst, ka arī „Brakos” biju pirmo reizi, kaut dzīvoju netālu – Bērzaunes pagastā.
Ieejot „Braku” saimes istabā, es pēkšņi sajutos kā savās mājās – tādās, kādas es vēlētos. Klausījos gides A.Kuzinas stāstītajā un vārda tiešā nozīmē pārcēlos Blaumaņa laikos. Sēžot kopā ar klasesbiedriem saimes istabā, man nebija grūti iztēloties, kā R.Blaumanis, iedvesmas pārņemts, lasa savus darbus mājiniekiem, kā pārspriež galvaspilsētā redzēto, avīzēs rakstīto, pārrunā darāmos lauku darbus, vietējās veiksmes un neveiksmes. Lielā krāsns izstaroja siltumu, gādību, mājību, sirsnību, kā pietrūkst mūsdienu ģimenēs, kur katrs „iebarikādējies” savā istabā un „ieurbies” savā ekrānā.
Gide mūs aizveda arī uz vietu, no kuras paveras plašs skats uz apkārtni. Viņa stāstīja, ka Blaumaņa laikos visapkārt bijuši redzami apstrādāti lauki un pļavas, vien kāda reta augsta egle, bet tagad to vietā bija mežu un krūmu audzes. Kamēr mēs vērāmies ainavā un gide deklamēja balādi „Tālavas taurētājs”, notika kas negaidīts – pēkšņi tālumā nogāzās viena egle. Satrūkāmies, sačukstējāmies: Rūdolfs Blaumanis vai pats Tālavas taurētājs sūta mums sveicienus? Varbūt tā ir zīme, ka jābūt modriem…
Atgriežoties pagalmā, nevarējām paiet garām Blaumaņa stādītajai ābelei, kas dāsni pacienāja ar saviem saldajiem, sulīgajiem augļiem. Ražīgi rudeņi patika arī Blaumanim, tad arī viņš kļuva „ražīgs”, liekot trūkties rakstāmspalvai un zilajām papīra loksnēm, uz kurām mēdza rakstīt. Ne viss uzrakstītais bija salds un sulīgs; bija arī skarbi likteņi, izkaltušas cerības, nokaltuši sapņi. Tā jau dzīvē notiek.
Klausoties, kādas emocijas sagādāja noveles „Nāves ēnā” lasījumi, aizķēros pie vārda „Aleksandrs Būmanis”. Tas bija R.Blaumaņa draugs, kurš ļoti pārdzīvoja noveles varoņu likteni. Domāju – kur es esmu šo vārdu dzirdējusi? Tad es atcerējos – arī manu otrās pakāpes brālēnu sauc Aleksandrs Būmanis. Atkal sakritība?
Tikai atstājot „Braku” sētu, ieraudzījām pieminekli – pašu Blaumani viņa lielajā, siltajā kažokā, kažokā, ko viņš varēja uzšūt, pateicoties kādam noveles „Nāves ēnā” fanam. Šīs kažoks un rozes laikam izsaka Blaumaņa būtību – viņš prata dot, un tāpēc varēja iegūt. Tas man vēl jāmācās…
Laura Māliņa, 7. klase
Madonas un Cesvaines novada eseju konkursa “Gleznoju Latvijas simtgadi” darbs; iegūta 3.vieta
Gleznoju Latvijas simtgadi
100 gadu… Man ir tikai 11, un es neesmu pārliecināts, ka gribētu nodzīvot līdz 100. Mana vecvecmamma aizgāja, kad viņai bija 96 gadi. Viņai bija smaga slimība, kas mocīja gan viņu, gan apkārtējos. Un tāds tagad manās atmiņās izskatās simtgadnieks: vārgs, nevarīgs, kurš pats grib, lai viss ātrāk beigtos.
Latvijai arī būs simts. Vai tā arī jau vārguļo? Īsti nezinu. Īsti nemāku spriest. Bet es negribētu, lai tā būtu. Es gribētu Latviju redzēt kā bērzu, kas aug manā pagalmā. Tas priecājas redzēt mani labā noskaņojumā, un es priecājos redzēt viņa stalto, balto stumbru, lielos, nokarenos zarus un neskaitāmās lapu ģimenes. Zem bērza stāv batuts, un, kad rudenī uz tā sakrīt nodzeltējušās lapas, tās līdzi atnes jautras idejas, kā kopā ar draugiem priecāties par Latvijas rudeni.
Šis bērzs mani ieinteresēja pirms pāris gadiem, kad ziemā zem tā izdomāju no sniega uzbūvēt barotavu putniem. Tiem putniem, kuri pavasarī iekārtojās tēta taisītajā putnu būrītī. Neatceros vairs, vai toreiz vēl nezināju, ka tie putniņi pie mums neziemo.
Pavasaros ap bērzu uzplaukst mammas stādītie sniegpulkstenīši. Tās laikam ir vienīgās puķes, kurām zinu nosaukumu, jo pēc ziemas arī es gaidu pirmos pavasara vēstnešus.
Vasarā, kad ciemos atnāk draugi un mēs spēlējam paslēpes, bērzs vienmēr spēlē kopā ar mums. Dažreiz pie bērza liekam stāvēt vadītājam, bet dažreiz aiz tā slēpjamies.
Par šo koku man ir daudz atmiņu, uz to ir prieks skatīties, jo tas ir kupls, skaists un krāsains. Šī koka tuvumā ir daudz jautrības, daudz piedzīvojumu, daudz atklājumu, daudz kopā ar ģimeni un draugiem pavadītu brīžu. Ir jauki, ka šis koks tur stāv. Viņš arī ir mana Latvija, mana kuplā, krāsainā, mainīgā Latvija.
Rūdolfs Briedis, 5. klase
Ilzes Indrānes 6.literārās jaunrades darbu konkursa darbs; iegūta 2.vieta
Dzīvā zeme
Tik sīka, tik sīka, tik sīka… Ne lielāka par sudraba pogu cakainā lelles kamzolī, bet arī ne mazāka par cukurgraudu, kas nokritis uz tējas tases malas. Tik maza, tik trausla, tik mīloša un maiga – sēkliņa, kas tikko iesēta saulainā dārzā. Sēkliņa, kurai šai saulē tik lielas lietas paredzētas, ko vārgulis nemaz nespētu veikt. Mazā dzīvības sēkliņa ir stipra, bet spēks ir jāaudzina…
Laine Džeriņa, 9. klase
Ilzes Indrānes 6.literārās jaunrades darbu konkursa darbs; iegūta atzinība
Divas kastaņbrūnas bizes
Kādā siltā rudens rītā es izgāju no mājas un saulītē saldi izstaipījos. Pēc mirkļa izdzirdēju bērnu čalas un smieklus kaimiņu pagalmā. Brīdi man likās, it kā kāds aicinātu arī mani, tomēr īsti nesapratu un negribēju saprast, jo biju pārliecināts, ka mani neviens nesauktu. Mamma gan vienmēr mani iedrošināja un teica…
Madara Pardence, 7. klase
Pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītajā literārās jaunrades konkursā “Teiksma par Kalpaku”
Laines Džeriņas darbs ir 20 finālistu vidū.
Teiksma par Oskaru Kalpaku
[..] Jauna zvaigzne nu iedegās debesu plašumos, jauna liktens guns nu ausa zilajos apvāršņos. Pravietis še teicis tautas varonim dzimt. Nu bija pienācis laiks, kad netālu zemes arāju dzimtā, kur asinīs cīņas spars un senču gars, sētmalā mazajā pirtiņā uz lāviņas nāca pasaulē puisēns mazs, laipnām acīm, gaišu galvu, ar pūķa debesu uguni, ar vijoles dziesmu sirdī un siltu smaidu uz lūpām…
Laine Džeriņa, 9. klase
R.Blaumaņa literārās prēmijas 11.konkursa darbs; iegūta ATZINĪBA
„Vai nu filozofē, vai muzicē, tikai dari kaut ko, attīsties!”
R.Blaumanis
Savā valodā mēs lietojam vārdus, kuriem zinām nozīmi, kurus izprotam un mākam paskaidrot. Esmu droša, ka katrs cilvēks kaut reizi ir izteicis vārdu „dzīvot”…
Alīna Briede, 9. klase
Vidzemes policijas rīkotā dzejoļu konkursa „Droši uz skolu” darbs; iegūta 2.vieta
Uz skolu ar olu
Gāju uz skolu –
Atradu olu.
Atnācu skolā –
Paskatos –
Ola izšķīlās
Čiepstēdams
Dzeltens cālis izvēlās –
Gluži kā mana drošības veste.
Cēlis te, es te –
Spoži spīd tumsā
Mana veste!
Rikardo Markuss Bajārs, 2.klase
Vidzemes policijas rīkotā dzejoļu konkursa „Droši uz skolu” darbs; iegūta 2.vieta
Pamācība
Ja mēs gribam justies droši,
Jāuzvedas sekojoši:
Nekaitini svešu suni.
Esi uzmanīgs ar guni.
Nelec apakšā zem auto
Dari tikai mammas ļauto.
Atceries, ka cilvēks svešs
Bīstamāks kā naktī mežs.
Ja to visu ievērosi
Justies varēsi tu droši.
Mārtiņš Pilsums, 4.klase