Literatūra

Meldrai Meierei Ilzes Indrānes 7.literārajā konkursā 2.vieta 8.-9.klašu grupā.

Miljons smaidu

Pār Pušķu ciemu lēnām laidās vakars. Sārti iekrāsojās horizonts. Daudzstāvu māju logos citā pēc cita iedegās gaisma. Četri draugi – Jānis, Anna, Marta un Kārlis-kā ik vasaras vakaru sēdēja savā koka namiņā ciema nomalē, sēdēja un skuma, skuma jau vairākas nedēļas. Ciema lepnumu – saldumu ražotni – bija piemeklējuši grūti laiki, un to nācās slēgt. Jāņa mamma, Annas un Martas tētis un vecmāmiņa, Kārļa vecākais brālis – visi bija zaudējuši darbu, zaudējuši ienākumus, zaudējuši dzīvesprieku un cerības, jo, lai ražotne varētu strādāt un pelnīt, tajā bija jāiegulda daudz līdzekļu.

„Kā man tas ir apnicis!” iesaucās Jānis, kas bija vecākais no bērniem un jau bija pabeidzis 4.klasi. „Atcerieties, kā pagājšvasar kopā ar Annas un Martas tēti cēlām šo namiņu! Mēs smējāmies, dauzījāmies, priecājāmies, ālējāmies. Bija tik jautri! Un tik garšīgi!”

„Jā, tie tik bija laiki!” piekrita Marta, kura bija atlaidusies vecajā šūpuļkrēslā. „Pēc kartupeļu kaplēšanas vai cāļu ganīšanas man patika atskriet uz šejieni ar zefīru tūtu rokās un pacienāt visus.”
„Tagad to vien dzird – nav darba, nav naudas, nav naudas, nav naudas…” nopūtās Kārlis. Nopūtās arī pārējie bērni.
Kādu laiciņu namiņā valdīja klusums. „Vai mēs nevaram kaut ko pasākt? Kaut ko tādu, kas liktu atkal cilvēkiem priecāties!” ierosināja Jānis.
„Tas nav iespējams! Atceries, ziņās teica, cik briesmīgi daudz naudas vajag, lai fabrika atkal varētu strādāt,” atgādināja Anna.
„Nauda… Vienmēr tā nauda! Vai tiešām nekas cits nevar palīdzēt?” Jānis nelikās mierā.
„Ja mēs laimētu miljonu loterijā…” aizsapņojās Anna.
„Jā, miljons noderētu, bet tas jau nav iespējams,” prātoja Jānis.
Kārlis iedomājās, ka miljons taču var būt ne tikai nauda, bet tas varētu būt kaut kas cits. Marta uzreiz ienāca prātā, ka viņi varētu sakrāt miljonu smaidu. Tā bija miljonīga ideja!
Bērni nekavējoties ķērās pie darba. Jānis un Kārlis, kā nu mācēdami, izgatavoja transparentu, uz kura meitenes lieliem, trekniem burtiem uzrakstīja „Miļļons smaidu” un sazīmēja daudz priecīgu sejiņu. Apmierināti ar paveikto, bērni devās katrs uz savām mājam, lai no rīta atkal satiktos un dotos smaidu medībās.

Kad bērni otrā rītā sapulcējās parkā, viņi bija ļoti uztraukušies. Annai mazliet trīcēja rokas, Jānis sākumā vairījās pacelt acis, bet Kārlis slēpās aiz transparenta. Arī Marta jutās neveikli, baiļodamās, vai viņus pareizi sapratīs un vai cilvēki vēlēsies sev un citiem dāvāt smaidu. Sākums bija neveikls, bet pavisam drīz draugi ievēroja, ka garāmgājēji, palūkojušies uz viņu plakātu, pasmaida. Tas viņus iedrošināja aicināt ikvienu pasmaidīt un kopīgi sakrāt miljons smaidu.

Uz pēcpusdienu likās, ka teju visi ciema iedzīvotāji, dodamies savās ikdienas gaitās cauri parkam, jau ir pasmaidījuši. Dažs pat vairākas reizes. Bērnu pulciņam tuvojās arī Martas un Annas vecāki.
„Ko tad jūs te darāt?” iesaucās mamma.
„Krājam smaidus. Gribam sakrāt miljonu!” lepni paziņoja meitenes.
„Un kā veicas?” smaidot prasīja tētis.
„Visi smaida!” iesaucās zēni.
„Kā nu ne – uz plakāta ir kļūda. Tīšām? Lai sasmīdinātu?”
Bērni samulsa. Kāda kļūda? Kāpēc tētis tā runā?
Kad pārpratums noskaidrojās un vecāki bija paskaidrojuši, kā pareizi raksta vārdu „miljons”, bērni jutās sarūgtināti. Viņi bija cerējuši, ka cilvēki atsaucās viņu uzaicinājumam, bet tie varbūt tikai pasmējās par neveiklo uzrakstu.

„Pat ja tas ir tā – jūs taču vienalga ieguvāt savu miljonu!” mierināja mamma. „Vienalga, vai ļaudis pasmaidīja kļūdas dēļ vai aiz labestības, tas tāpat bija smaids, ko cilvēks dāvāja pasaulei. Katrs smaids, ko cilvēks velta citam vai pat sev, dara pasauli laimīgāku. Smaids rada smaidu, un priecīgi cilvēki spēj izdarīt brīnumainas lietas! Es ticu, ka nākamā diena mūsu ciemā būs citādāka! Paldies jums, mīļie, ka atgādinājāt mums, pieaugušajiem, kas ir vērtīgāks par naudu un par pareizrakstību!”


R.Blaumaņa literārās prēmijas 12. konkursa darbs; iegūta  ATZINĪBA

Kā es iepazinu „Braku” sētu

Kad latviešu valodas skolotāja negaidīti piedāvāja nākamajā dienā aizbraukt uz „Brakiem”, klasi pāršalca sajūsmas vilnis. Pirmajā brīdī bijām iedomājušies, ka tā ir iespēja stundu laikā izklaidēties atrakciju parkā „Braku takas”, kur daži no mūsu klases jau bija bijuši kopā ar ģimeni. „Nē, nebrauksim uz atrakciju parku, bet uz Rūdolfa Blaumaņu muzeju,” mūs pareizi sapratusi, smejot paskaidroja skolotāja. Sajūsmas vilnis noplaka, visi, tai skaitā arī es, bijām mazliet vīlušies (kas gan muzejā var būt interesants!), bet piedāvājumu tik un tā pieņēmām. Bez lielām cerībām nākamajā dienā devāmies ceļā.

Aizbraucot uz „Braku” sētu, sajūtas mainījās. Visapkārt liels klusums, un klusuma vidū – es. Tādā klusumā biju pirmo reizi. Lieki piebilst, ka arī „Brakos” biju pirmo reizi, kaut dzīvoju netālu – Bērzaunes pagastā.

Ieejot „Braku” saimes istabā, es pēkšņi sajutos kā savās mājās – tādās, kādas es vēlētos. Klausījos gides A.Kuzinas stāstītajā un vārda tiešā nozīmē pārcēlos Blaumaņa laikos. Sēžot kopā ar klasesbiedriem saimes istabā, man nebija grūti iztēloties, kā R.Blaumanis, iedvesmas pārņemts, lasa savus darbus mājiniekiem, kā pārspriež galvaspilsētā redzēto, avīzēs rakstīto, pārrunā darāmos lauku darbus, vietējās veiksmes un neveiksmes. Lielā krāsns izstaroja siltumu, gādību, mājību, sirsnību, kā pietrūkst mūsdienu ģimenēs, kur katrs „iebarikādējies” savā istabā un „ieurbies” savā ekrānā.

Gide mūs aizveda arī uz vietu, no kuras paveras plašs skats uz apkārtni. Viņa stāstīja, ka Blaumaņa laikos visapkārt bijuši redzami apstrādāti lauki un pļavas, vien kāda reta augsta egle, bet tagad to vietā bija mežu un krūmu audzes. Kamēr mēs vērāmies ainavā un gide deklamēja balādi „Tālavas taurētājs”, notika kas negaidīts – pēkšņi tālumā nogāzās viena egle. Satrūkāmies, sačukstējāmies: Rūdolfs Blaumanis vai pats Tālavas taurētājs sūta mums sveicienus? Varbūt tā ir zīme, ka jābūt modriem…

Atgriežoties pagalmā, nevarējām paiet garām Blaumaņa stādītajai ābelei, kas dāsni pacienāja ar saviem saldajiem, sulīgajiem augļiem. Ražīgi rudeņi patika arī Blaumanim, tad arī viņš kļuva „ražīgs”, liekot trūkties rakstāmspalvai un zilajām papīra loksnēm, uz kurām mēdza rakstīt. Ne viss uzrakstītais bija salds un sulīgs; bija arī skarbi likteņi, izkaltušas cerības, nokaltuši sapņi. Tā jau dzīvē notiek.

Klausoties, kādas emocijas sagādāja noveles „Nāves ēnā” lasījumi, aizķēros pie vārda „Aleksandrs Būmanis”. Tas bija R.Blaumaņa draugs, kurš ļoti pārdzīvoja noveles varoņu likteni. Domāju – kur es esmu šo vārdu dzirdējusi? Tad es atcerējos – arī manu otrās pakāpes brālēnu sauc Aleksandrs Būmanis. Atkal sakritība?

Tikai atstājot „Braku” sētu, ieraudzījām pieminekli – pašu Blaumani viņa lielajā, siltajā kažokā, kažokā, ko viņš varēja uzšūt, pateicoties kādam noveles „Nāves ēnā” fanam. Šīs kažoks un rozes laikam izsaka Blaumaņa būtību – viņš prata dot, un tāpēc varēja iegūt. Tas man vēl jāmācās…

Laura Māliņa, 7. klase

Madonas un Cesvaines novada eseju konkursa “Gleznoju Latvijas simtgadi” darbs; iegūta 3.vieta

Gleznoju Latvijas simtgadi

100 gadu… Man ir tikai 11, un es neesmu pārliecināts, ka gribētu nodzīvot līdz 100. Mana vecvecmamma aizgāja, kad viņai bija 96 gadi. Viņai bija smaga slimība, kas mocīja gan viņu, gan apkārtējos. Un tāds tagad manās atmiņās izskatās simtgadnieks: vārgs, nevarīgs, kurš pats grib, lai viss ātrāk beigtos.

Latvijai arī būs simts. Vai tā arī jau vārguļo? Īsti nezinu. Īsti nemāku spriest. Bet es negribētu, lai tā būtu. Es gribētu Latviju redzēt kā bērzu, kas aug manā pagalmā. Tas priecājas redzēt mani labā noskaņojumā, un es priecājos redzēt viņa stalto, balto stumbru, lielos, nokarenos zarus un neskaitāmās lapu ģimenes. Zem bērza stāv batuts, un, kad rudenī uz tā sakrīt nodzeltējušās lapas, tās līdzi atnes jautras idejas, kā kopā ar draugiem priecāties par Latvijas rudeni.

Šis bērzs mani ieinteresēja pirms pāris gadiem, kad ziemā zem tā izdomāju no sniega uzbūvēt barotavu putniem. Tiem putniem, kuri pavasarī iekārtojās tēta taisītajā putnu būrītī. Neatceros vairs, vai toreiz vēl nezināju, ka tie putniņi pie mums neziemo.

Pavasaros ap bērzu uzplaukst mammas stādītie sniegpulkstenīši. Tās laikam ir vienīgās puķes, kurām zinu nosaukumu, jo pēc ziemas arī es gaidu pirmos pavasara vēstnešus.

Vasarā, kad ciemos atnāk draugi un mēs spēlējam paslēpes, bērzs vienmēr spēlē kopā ar mums. Dažreiz pie bērza liekam stāvēt vadītājam, bet dažreiz aiz tā slēpjamies.

Par šo koku man ir daudz atmiņu, uz to ir prieks skatīties, jo tas ir kupls, skaists un krāsains. Šī koka tuvumā ir daudz jautrības, daudz piedzīvojumu, daudz atklājumu, daudz kopā ar ģimeni un draugiem pavadītu brīžu. Ir jauki, ka šis koks tur stāv. Viņš arī ir mana Latvija, mana kuplā, krāsainā, mainīgā Latvija.

Rūdolfs Briedis, 5. klase


Ilzes Indrānes 6.literārās jaunrades darbu konkursa  darbs;  iegūta  2.vieta

Dzīvā zeme

Tik sīka, tik sīka, tik sīka… Ne lielāka par sudraba pogu cakainā lelles kamzolī, bet arī ne mazāka par cukurgraudu, kas nokritis uz tējas tases malas. Tik maza, tik trausla, tik mīloša un maiga – sēkliņa, kas tikko iesēta saulainā dārzā. Sēkliņa, kurai šai saulē tik lielas lietas paredzētas, ko vārgulis nemaz nespētu veikt. Mazā dzīvības sēkliņa ir stipra, bet spēks ir jāaudzina…

Laine Džeriņa, 9. klase

Ilzes Indrānes 6.literārās jaunrades darbu konkursa  darbs; iegūta  atzinība

Divas kastaņbrūnas bizes

Kādā siltā rudens rītā es izgāju no mājas un saulītē saldi izstaipījos. Pēc mirkļa izdzirdēju bērnu čalas un smieklus kaimiņu pagalmā. Brīdi man likās, it kā kāds aicinātu arī mani, tomēr īsti nesapratu un negribēju saprast, jo biju pārliecināts, ka mani neviens nesauktu. Mamma gan vienmēr mani iedrošināja un teica…

Madara Pardence, 7. klase


 

Pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītajā literārās jaunrades konkursā “Teiksma par Kalpaku”
Laines Džeriņas darbs ir 20 finālistu vidū.

Teiksma par Oskaru Kalpaku

[..] Jauna zvaigzne nu iedegās debesu plašumos, jauna liktens guns nu ausa zilajos apvāršņos. Pravietis še teicis tautas varonim dzimt. Nu bija pienācis laiks, kad netālu zemes arāju dzimtā, kur asinīs cīņas spars un senču gars, sētmalā mazajā pirtiņā uz lāviņas nāca pasaulē puisēns mazs, laipnām acīm, gaišu galvu, ar pūķa debesu uguni, ar vijoles dziesmu  sirdī un siltu smaidu uz lūpām…

Laine Džeriņa, 9. klase

 


 

R.Blaumaņa literārās prēmijas 11.konkursa darbs; iegūta ATZINĪBA

„Vai nu filozofē, vai muzicē, tikai dari kaut ko, attīsties!”

R.Blaumanis

Savā valodā mēs lietojam vārdus, kuriem zinām nozīmi, kurus izprotam un mākam paskaidrot. Esmu droša, ka katrs cilvēks kaut reizi ir izteicis vārdu „dzīvot”…

Alīna Briede, 9. klase


Vidzemes policijas rīkotā dzejoļu konkursa „Droši uz skolu” darbs; iegūta 2.vieta

Uz skolu ar olu

Gāju uz skolu –
Atradu olu.
Atnācu skolā –
Paskatos –
Ola izšķīlās
Čiepstēdams
Dzeltens cālis izvēlās –
Gluži kā mana drošības veste.
Cēlis te, es te –
Spoži spīd tumsā
Mana veste!

Rikardo Markuss Bajārs, 2.klase


 

Vidzemes policijas rīkotā dzejoļu konkursa „Droši uz skolu” darbs; iegūta 2.vieta

Pamācība      

Ja mēs gribam justies droši,
Jāuzvedas sekojoši:
Nekaitini svešu suni.
Esi uzmanīgs ar guni.
Nelec apakšā zem auto
Dari tikai mammas ļauto.
Atceries, ka cilvēks svešs
Bīstamāks kā naktī mežs.
Ja to visu ievērosi
Justies varēsi tu droši.

Mārtiņš Pilsums, 4.klase