Mūsu devītie

Iepazīsim  devītos 

Artas Pinkas intervija ar Alitu Savickaiti

Arta: Labdien, Alita! Mēs jau deviņus gadus mācāmies vienā klasē, diendienā tiekamies, tomēr es gandrīz nemaz nezinu, kāda ir tava dzīve ārpus skolas, kas tevi aizrauj.  Pastāsti, lūdzu, kāds ir tavs vaļasprieks!

Alita: Mans vaļasprieks ir zīmēšana, bet pašlaik man arī ļoti patīk skriet, jo tādā veidā pavadu laiku ārā, svaigā gaisā, kā arī kaut kur izlieku savu enerģiju.

Cik ilgi tu jau nodarbojies ar zīmēšanu?

Zīmēt man paticis vienmēr, cik sevi atceros, jo mamma nodarbojās ar mākslu, tas mani iedvesmoja.

Kad tas kļuva par tavu vaļasprieku?

Viss sākās 4. klasē, kad man skolotāja Tamāra Dzenovska piedāvāja iestāties mākslas skolā. Tā kā man ļoti patika zīmēt, tad es piekritu šim piedāvājumam. Iestājos mākslas skolā, kad man bija 11 gadi, un mācījos tur 4 gadus. Apguvu daudz jaunu un interesantu svešvārdu, dažādus knifiņus zīmēšanā. Tagad esmu mākslas skolas absolvente, bet joprojām aizraujos ar mākslu, piemēram, zīmēšanu.

Kādi ir tavi sasniegumi šajā jomā?

Esmu piedalījusies dažādos konkursos, bet man nav īsti nekādu ar medaļām vai diplomiem novērtētu sasniegumu. Tomēr es joprojām vēlos piedalīties kādā zīmēšanas konkursā, lai pārbaudītu un pierādītu savas spējas. Arī mājinieki mani atbalsta šajā hobijā. Es neesmu ieguvusi balvas, tomēr, mācoties mākslas skolā, esmu ieguvusi daudz ko vairāk: jaunus draugus, kas atbalsta, daudz zināšanu par mākslu un pieredzi, iestājoties jaunā skolā.

Vai tavā ģimenē vēl kāds aizraujas ar mākslu? Kā tev tas palīdz?

Ar mākslu manā ģimenē aizraujas mamma. Viņa nodarbojas ar rokdarbiem. Man tas palīdzēja iepazīt citas mākslas jomas, ne tikai zīmēšanu.

Paldies, Alita, par patiesām un interesantām atbildēm! Lai tava dzīve arī turpmāk ir tikpat krāsaina un dzīvespriecīga kā Tavi zīmējumi!

 

 


Alitas Savickaites intervija ar Artu Pinku

Alita: Labdien, Arta! Mēs klasē lielākā daļa esam pazīstami jau no bērnudārza laikiem, un liekas, ka viens par otru visu zinām, tomēr palaikam atklājas kas jauns. Arī tavā dzīvē ienācis jauns vaļasprieks, vai ne?

Arta:, Jā, no šī gada septembra mans jaunais hobijs ir orientēšanās sports, bet jau astoņus gadus mans vaļasprieks ir spēlēt klavieres.

Kas tevi pamudināja nodarboties ar mūziku?

Es neatceros, kas man galvā notika, kad sagribēju iestāties mūzikas skolā. Varbūt es vēlējos, tapāt kā māsa, sevi nodarbināt radoši, bet varbūt mūzika agrā bērnībā šķita kaut kas interesants un neatklāts, ko vajadzēja izpētīt. Kad pa īstam sapratu, ko nozīmē mācīties mūzikas skolā, man tas vairs nešķita patīkams vaļasprieks, bet drīzāk sagādāja galvassāpes daudzu gadu garumā.  Tikai tagad man sāk iepatikties tas, ka protu spēlēt klavieres, lasīt notis, orientēties mūzikas vēsturē, atpazīt klasiķu skaņdarbus. Šogad mūzikas skolu absolvēšu.

Vai astoņu gadu garumā ir bijusi iespēja piedalīties kādos konkursos un iegūt godalgotas vietas?

Es neesmu piedalījusies nevienā klavieru konkursā. Iespējams, tādēļ, ka nekad neesmu bijusi tik ļoti ieinteresēta spēlēt skaņdarbus, kas nav obligāti jāapgūst mūzikas skolā. Es arī neplānoju nevienā piedalīties. Šis vaļasprieks ir vairāk sevis pilnveidošanai.

Kā nonāci pie domas, ka vēlies nodarboties ar orientēšanās sportu?

Nekad nebiju sevi iedomājusies, ka varētu pievērsties sportam, bet martā, kad bija attālinātā mācīšanās, sporta stundās bija jāskrien. Es skrēju, un man iepatikās. Man patika tā vājuma, bet lepnuma sajūta pēc gara skrējiena. Vienā vasaras dienā mamma ievēroja, ka skrienu nevis atzīmes dēļ, bet gan sevis dēļ, un ieteica, ka es varētu pamēģināt orientēšanās sportu. Es nodomāju, ka man nav ko zaudēt, un vasaras beigās saņēmos un pieteicos. Pats sākums, protams, bija grūts, bet esmu atradusi kaut kādu prieku, kas neatļauj pamest.

Kādi ir tavi panākumi orientēšanās sportā?

Orientēšanās sports man ir kaut kas jauns, tāpēc ar prieku piedalos sacensībās. Nesen Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolas rīkotajās sacensībās ieguvu 2. vietu. Doma ir, ka šīs nebūs pēdējās sacensības un pēdējā medaļa, bet to jau rādīs laiks.

Ko citi domā par tavu vaļasprieku?

Vecāki un māsa mani, protams, atbalsta gan emocionāli, gan finansiāli. Par sniegto atbalstu gan ģimenei, gan draugiem esmu ļoti pateicīga, jo tas tieši sasilda sirdi un dod spēku nepamest vaļasprieku.

Vai kādreiz esi domājusi atstāt novārtā kādu no saviem vaļaspriekiem un darīt ko citu?

Protams, vairakkārt esmu vēlējusies pamest mūzikas skolu, bet nekad neesmu to izdarījusi, pateicoties mammas stingrajam “nē”. Laikam ejot, esmu sapratusi, ka bez mūzikas skolas es nebūtu tāda, kāda esmu tagad, jo mūzikas klausīšanās un spēlēšana padara mani ne tikai muzikāli izglītotu, bet arī trenē atmiņu un smadzeņu darbību.

Par orientēšanās sporta pamešanu neesmu domājusi, jo tas joprojām šķiet kaut kas jauns un aizraujošs.

Liels paldies par interviju! Man bija ļoti interesanti uzzināju daudz jauna par taviem vaļaspriekiem, bija arī interesanti dzirdēt, kā tu nepadevies un turpināji mācīties. Man liekas, ka tu esi drosmīga, uzsākot jaunu vaļasprieku gadā, kad jābeidz gan pamatskola, gan mūzikas skola.  Novēlu tev tikpat daudz enerģijas arī nākotnē!

   


Ineses Madaras Rubenes intervija ar Jogitu Miķelāni

Inese: Sveika, Jogita! Mēs esam klasesbiedrenes jau piecus mēnešus, taču es par tevi neko daudz nezinu. Es labprāt tevi iepazītu tuvāk, tāpēc uzdošu tev dažus jautājumus. Pastāsti, kāds ir tavs vaļasprieks!

Jogita: Man ir daudz mīļu vaļasprieku, bet vismīļākais man ir BMX, ar kuru nodarbojos jau 4 mēnešus. Vēl man patīk arī regulāri iet pirtiņā kopā ar ģimeni.

Cik daudz laika nedēļā tu tam atvēli?

Es BMX-am pašlaik veltu maz laika, jo mums sakarā ar Covid-19 pandēmiju nenotiek treniņi, bet tad, kad drīkstēs, atsākšu apmeklēt treniņus 2 reizes nedēļā no 18.30 līdz 19.30. Bet pirtī ar ģimeni mēs ejam katru nedēļas nogali.

Vai taviem vecākiem nav iebildumu pret tavu aizraušanos ar BMX?

Maniem audžuvecākiem nav iebildumu pret manu vaļasprieku, jo viņi man paši arī palīdz ar to tikt galā. Audžutētis katru reizi, kad notiek treniņi, brauc ar mani un iedrošina, saka, ka izdosies, un tā arī notiek. Dažreiz viņš arī pakoriģē, kas un kā jāizdara.

Kā šis vaļasprieks ienāca tavā dzīvē? Kā tu sāki ar to nodarboties?

Manam mazajam brālim bija biatlona treniņš Smeceres silā, un es biju aizbraukusi līdzi. Kad viņam treniņš beidzās, viņš pajautāja, vai nevēlos ar viņu iet pastaigāt, iepazīt šo sporta bāzi. Tad mēs redzējām, kā kāds jaunietis braukā pa BMX trasi. Tas mani ieinteresēja. Tad braucējs mani uzrunāja un jautāja, vai vēlos redzēt, kā viņš var pārlēkt BMX tiltiņam – pumpakam, es, protams, no tā neatteicos, jo tā varbūt būtu mana vienīgā iespēja ko tādu redzēt. Puisis tik meistarīgi pārvaldīja savu riteni, ka jutos pārsteigta. Vēl pārsteigtāka biju, kad viņš piedāvāja arī man to iemācīt, jo viņš, izrādās, bija BMX treneris. Vispirms, protams, bija jāpamēģina pabraukt pa trasi un saprast, vai tiešām tas man ir jādara. Sākumā bija daudz kritienu, bet man tas netraucēja piecelties un turpināt tālāk. Aprunājos ar audžuvecākiem, un viņi atbalstīja manu vēlēšanos uzsākt BMX treniņus.

Vai ir bijis kāds smieklīgs, neparasts, biedējošs atgadījums, kas saistīts ar tavu vaļasprieku?

Jā, ir bijuši vairāki biedējoši brīži – nopietni kritieni gan treniņu, gan sacensību laikā, no kuriem ir sāpējušas gan kājas, gan rokas. Īpaši grūti ir tad, kad jābrauc pa svešu, neiepazītu trasi. Esmu piedalījusies arī BMX nometnē, kurā, protams, nevarēja iztikt arī bez kritieniem. Vairākas reizes kritu un domāju pie sevis, lai nekas slikts nenotiktu ne ar mani, ne arī ar citiem braucējiem.

Paldies, Jogita, par atvēlēto laiku! Bija prieks tevi intervēt un uzzināt ko jaunu par tevi. Novēlu pēc iespējas mazāk kritienu un daudz pozitīvu emociju treniņos, sacensībās un arī pirtiņā!

   

Ralfa Jankovska intervija ar Inesi Madaru Rubeni

Ralfs: Sveiki, Inese! Esmu ievērojis, ka tu esi aktīva un radoša, skolā tev patīk piedalīties pasākumos, uzstāties, iesaistīties dažādās aktivitātēs. Šajā intervijā gribēju uzzināt, kas tevi interesē ārpus skolas. Pastāsti, kāds ir tavs vaļasprieks!

Inese: Mans vaļasprieks ir tautas dejas, bet vēl man patīk pastaigas vai skriešana.

Cik ilgi jau nodarbojies ar tautas dejām?

Tautas dejas dejoju jau sesto gadu, taču Sauleskalna tautas deju kolektīvā dejoju tikai trešo gadu. Sākumā dejoju skolas kolektīvā, kuru vadīja skolotāja Guna Vucāne. Trešajā klasē draugi no Ļaudonas piedāvāja dejot viņu kolektīvā, un es nolēmu izmēģināt. Kad mācījos 6. klasē, skolotāja ieteica dejot Sauleskalna tautas deju kolektīvā „Pūpēdītis”, un es piekritu. Nu jau esmu paaugusies un dejoju jauniešu kolektīvā.

Cik bieži tev notiek mēģinājumi?

Parastā režīmā mēģinājumi bija vienu reizi nedēļā un tie ilga 2 stundas, taču šobrīd, sakarā ar Covid-19, deju mēģinājumi uz nenoteiktu laiku ir atcelti.

Mēģinājumos jutos lieliski. Satiku un ieguvu jaunus draugus. Kolektīvs un skolotāja ir ļoti draudzīga un saprotoša. Lai neaizmirstu deju soļus un nebūtu grūti dejot, mājās dejas vienmēr atkārtoju un skrienu vismaz 2 km, lai uzturētu sevi formā.

Kā aizsākās tava aizraušanās ar tautas dejām?

Par tautas dejām zināju jau kopš bērnības. Mamma bija dejojusi tautas dejas Bērzaunes pamatskolā un Jaungulbenes Profesionālajā vidusskolā. Viņa vienmēr stāstīja, cik jautri bijuši mēģinājumi un skates. Viņa ir piedalījusies VII Jauniešu Dziesmu un deju svētkos kopā ar Jaungulbenes kolektīvu 1995. gadā. Viņas stāstu iedvesmota, izlēmu pamēģināt arī pati, kā tas ir – būt tautas deju kolektīva dalībniekam.

Tavi vecāki atbalsta tavu vaļasprieku?

Jā, protams! Mamma vienmēr interesējas, kādas dejas apgūstam, un, ja viņa pati tās ir dejojusi, palīdz man apgūt soļus. Ja ir nepieciešamas kurpes (tas gan notiek reti, jo lielākoties dejojam ar pastalām), mamma tās sagādā.

Kad Sauleskalna kultūras nams tika remontēts un tautas deju mēģinājumi notika Mārcienā, mamma vienmēr mani nogādāja tur laikā.

Kādi ir tavi ieguvumi, nodarbojoties ar šo vaļasprieku?

Tautas dejas uzlabo stāju, reakciju, atmiņu. Lai varētu nodejot visu koncertu, nepieciešama laba fiziskā sagatavotība, un man tāda veidojas. Protams, lielākā daļa dejotāju, kā arī dziedātāju kolektīvos iestājas un uz mēģinājumiem dodas ar cerību piedalīties Dziesmu svētkos. Ikviena dejojoša vai dziedoša jaunieša sapnis ir nokļūt uz lielās Mežaparka estrādes un izdzīvot kopības un vienotības sajūtu.

Paldies, ka piekriti intervijai! Man bija interesanti klausīties, cik aizrautīgi tu stāsti par tautas dejām.  Novēlu, lai jūsu kolektīvam izdodas turēties kopā arī attālināti!