Kaut kas no Valmierā piedzīvotā

31.janvārī  7.-9.klašu skolēni kopā ar audzinātājām devās uz Valmieru, lai noskatītos izrādi ar neko neizsakošu nosaukumu „Nekas”. Šis brauciens bija iespējams, pateicoties simtgades programmas iniciatīvai „Latvijas skolas soma”.

Tā kā Valmierā ieradāmies laicīgi, devāmies arī nelielā ekskursijā pa pilsētu un apskatījām interesantākās vietas, bet pats interesantākais tomēr bija Valmieras Drāmas teātrī piedzīvotais. Kopā ar vēl vienas skolas pusaudžiem iekārtojāmies nelielā zālē uz skatītāju krēsliem, kas apvilkti ar melniem miskastes maisiem. Jau tas likās savādi.

Izrāde arī bija ļoti savāda. Tās galvenie varoņi bija pusaudži, kas uzvedas kā jau pusaudži. Sākumā bija smieklīgi un jautri vērot viņu izdarības, bet tad kļuva baisi. Izrāde patiesi aizrāva un lika domāt. Domāt arī pēc tam, kad tā bija galā. Par redzēto un saprasto apspriedāmies savā starpā, pārrunājām to ar skolotājām, dalījāmies iespaidos arī ar tiem, kas izrādi neredzēja (bet tā noteikti jāredz!).  Ļoti patika tas, ka izrādes veidotāji izprot jauniešus un runā ar mums mūsu valodā: galvenajam varonim uz rokas bija uzrakstīts viņa instagram konts, un tas reāli darbojas! Nākamajā dienā pēc izrādes gan pieaugušie, gan jaunieši saņēma atšķirīgas vēstules no izrādes veidotājiem. Tās atkal rosināja domāt par būtiskiem jautājumiem, kuri tika skarti šajā izrādē. Jāpiebilst, ka izrāde veidota pēc dāņu rakstnieces Jannes Telleres tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem, un daži devītās klases skolēni to jau bija izlasījuši, bet šobrīd interesentu pulks noteikti ir pieaudzis.

Pēc izrādes mums bija iespēja ielūkoties arī citās Valmieras teātra telpās: apskatījām darbnīcas, kurās top dekorācijas un kostīmi; aplūkojām izrāžu telpas un palīgtelpas. Lielāko iespaidu atstāja tā saucamais bunkurs – slēgta telpa bez logiem, ar betona sienām un metāla konstrukcijām pa vidu. Tā ir palīgtelpa, kurā atrodas skatuves griešanas mehānisms, bet šajā telpā arī notiek izrāde „Meža meitas”, kurā stāsta par Latviju pēc Otrā pasaules kara. Sajūta, it kā patiešām atrastos bunkurā, kādā toreiz dzīvoja partizāni.

Kā vēl pietrūkst labai ekskursijai? Protams, veikala apmeklējuma. Turpat netālu no teātra atrodas arī lielākais iepirkšanās centrs Valmierā „Valleta”, kurā gan pamielojām acis, gan patukšojām maciņus.

Šī bija jēdzīga diena, un Pjērs Antons arī bija pelnījis piedzīvot brīdi, kad saprot, ka viņam un viņa dzīvei ir jēga.

7.klases skolēni un Daina Briede